Mans blogs ir bijis tikpat kluss, cik manas domas dziļi, dziļi manā galvā. Esmu reizē priecīga, reizē satraukti nelaimīga. Sakņupis muļķis, tā es gribētu sevi saukt.
Iemīlēties ir tik ārkārtīgi viegli. Tas kā viegla putekļu čupiņa var tev uzkrist uz pleciem, nemanot. Tad, kad šķiet, ka šī ir vien kārtējā apsēstība, vēlme izraut sevi no vientulības un neveiksmes. Un tomēr ne. Esi tu samīlējies tik stipri, ka sapņos vien rādās tā otra cilvēka seja un aicinājums pievienoties, nostāties blakus, iet uz priekšu, dalīties. Bet tad sekunžu laikā realitāte sit tik stipri, ka atkal jāmostas, jāatdalās no vēlamā-neiespējamā.
Tas tā, sapnis pēc sapņa. Cik reižu gan tā nav bijis? Tas, ka tu redzi ko patiesi gribi, bet kam nav nekādas vērtības. Kaut gan man šiem sapņiem ir tik liela vērtība, jo tas ir vienīgais veids, kā es varu būt ar to vienu, to kādu, kurā esmu pārāk ilgi ieskatījusies.
Kad runā, ka ar kādu būt ir grūti, es nevaru nepiekrist, jo tā ir. Kopt un glabāt otru kā savu, tas nav viegli, patiesi. Taču vienam pašam ir grūti tikpat. Jo vienīgais, ko tu vari kopt un glabāt ir cerība, vēlme un tie paši nolādētie sapņi, kas nekad nekļūst taustāmi un skaidri.
Bet es jau esmu tipiska mele, ja runa ir par manām jūtām. Nē, nē, es nebūšu iemīlējusies kādā, ja tu man jautāsi, ak jēl, kas par neprātu. Ne jau tādēļ, ka es no tā kaunētos, bet gan tādēļ, ka tas ir nevajadzīgs vājums, par kuru nevienam nevajag zināt. Es varētu tagad dziļi jo dziļi rakties sevī iekšā un vārds pa vārdam izklāstīt, kāpēc es tā saku, bet negribu. Jo mana sirds ir lauzta tik daudz reižu, ka man jau tas nešķiet svarīgi. Tur jau tas suns aprakts. Mīlestība padara tevi pliku, bet kuram gan kailam tīk cilvēkos iet?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru