Es izklausījos tik maza, glupa un saputrojusies savos patiesības meklējumos. Katrā teikumā bija tik daudz izlikšanās un melu, centienu būt kam citam un izklausīties aukstai, neiejūtīgai, vienaldzīgai. Un tad tāds pilnīgs lēciens pāri barjerām, pavisam jaunā pasaulē iekšā. Kaut kas ar mani notika. Un cik daudz man sanāk atsaukt atmiņā notikumus 3 gadus atpakaļ, es mācēšu sev izskaidrot, kas īsti mani izmainīja un lika iekāpt citās kurpēs.
Man nevajag daudz rakņāties kabatās, lai atrastu atbildes uz jautājumiem par to, kas es biju, kad šo visu iesāku. Kam es rakstīju, par ko es domāju, ko es vēlējos. Man vajadzēja tik nedaudz laiku, lai atrastu savu balsi, lai panāktu, ka šis blogs iegūst pastāvīgu raksturu un sev raksturīgu nokrāsu.
Man nepārņēma bailes vai skumjas, kad es visus vecos, nejēdzīgos ierakstus vienkārši izdzēsu. Lai gan tie man stāv noglabāti- kā noderīgs atgādinājums tam, cik viegli man bija izlikties par to, kas es patiesībā nebiju. Aktrise.
Ir bezgala interesanti šādā veidā noskatīties uz to, cik ļoti atsevišķas personas un notikumi tevi spēj izmanīt un likt izmest visu, kas tev pārkrauts pāri, lai vieglāk elpot un iet. Un mani fascinē tas, kā gan es agrāk mētājos savās izjūtās, emocijās un pārliecinātībā. Man šķita, ka es pastāvīgi zinu, ko jūtu un vēlos, lai gan tagad man ir skaidrs, ka es nezināju un tieši tādēļ es pieļāvu muļķīgu kļūdu. Kaut gan viens no vecajiem rakstiem mani pārliecināja, ka es laikam jau jutu, ka kaut ko daru nepareizi:
"Nav ko rakņāties pagātnē, tā visu sagandē un nosit dzīves tempu". Bet es biju izlēmusi pa savam. Stiprā, gudrā Jolanta izlēma darīt to, par ko nosodoši groza galvu tagad.
Tur jau tas āķis. Mēs reizēm lemjam par labu kam tādam, kas sagandē ierasto ritmu. Kad liekas, ka esi stiprs un spēsi mainīt visu ar vienu sarunu, vienu domu, vienu kustību. Vēl aizvien nesaprotu, kur es ņēmu visas tās maskas, lai slēptu savu vājumu brīdī, kad vairs neko nevarēja mainīt.
Varbūt tāpēc es arī esmu laimīga, ka man nav jāredz neviens no tiem, kuri šīs maskas skatīja katru dienu. Jo pārsteidzoši būtu tas, ka viņi tās vairs nemanītu uz manas sejas. Laikam jau tos 3 gadus atpakaļ es salasīju tās labākās, sametināju tās kopā un uzmaucu to vienu, kas man tagad guļ uz sejas, lai neviens neredz to, kādas rētas slēpjas man uz patiesās sejas. Un to, cik izteikti esmu izjutusi katru lietu, kas mani, šķietami, agrāk nemaz neinteresēja.
Saka, ka pēc kara visi ir gudri. Protams. Es zinu, ko es darīju nepareizi, vien tagad. Un man vienalga, cik daudzi man šo sacīs, jo galvenais ir tas, ka es tai muļķei esmu piedevusi.
Ir viens "bet", kas argumentē manu pārliecību, ka šī Jolanta, kas 3 gadus atpakaļ bija kāds cits, kā man patīk sacīt, tomēr bija daudz gudrāka par to Jolantu, kuras spoguļattēlu es skatīju katru dienu, būdama 15-16 gadus veca. Ne tādēļ, ka tā Jolanta bija vecāka. Tāpēc, ka šī Jolanta vismaz izmantoja savu spēku un gudrību, lai mainītu notikumus un meklētu savu prieku lietās, kuras vēlējās. Viņa nebija muļķe, kas meklēja veidus, lai sadzīvotu ar nelaimi un meklētu jēgu lietās un cilvēkos, kas bija bezjēdzīgi.
Tā lūk. Tā es analizēju sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru