āksts

Atvadīties no vecās pasaules un ieiet jaunā nav tik viegli kā notraukt putekļus no sen necilātas lādes, kuru tagad gribas atvērt. Un tad, kad beidzot esi bijis pietiekoši veiksmīgs, lai iesāktu to, ko no paša sākuma esi vēlējies, gribas nedaudz iepauzēt un apdomāt, cik grūti tas ir nācis, bet ka tu neesi padevies, aizmirsis un novērsies.
Ļoti gribu braukt mājās un pavadīt tur daļu vasaras. Aizmirst stresu, vienmuļos rītos un uztraukumu par to, cik produktīvi tiks pavadīta darba diena. Man gribas vienkārši apsēsties un šūpot kājas, neplānot dienas notikumus, satikties ar mūžību neredzētiem cilvēkiem un brīnīties, cik ilgs laiks ir pagājis, cik ļoti viņi nelīdzinās tiem, kurus es reiz zināju. Varētu pat teikt, ka esmu mazliet nogurusi no Londonas.
Un tomēr es esmu izlēmusi, ka šī būs mana vieta, mana pasaule, manas mājas. Esmu aizmetusi jebkādas šaubas par to, ka man vajadzētu atgriezties uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Pēdējos 3 gadus es ilgi šaubījos par savu lēmumu, taču tagad es zinu, ka nav labākas vietas priekš manis, un es jūtos laimes pilna. Reizēm cilvēkiem vajag stāvēt, kur tie stāvējuši, šaubīties un būt nelaimīgiem, lai ieraudzītu, ka patiesībā tā ir vieta, kas tevi dara laimīgu vien tāpat. Šis rūgtums ir vien nepareizi lēmumi un vēlme pēc noteiktības. Es pati sev apkārt biju uzbūvējusi žogu, no kurienes nebija izejas, jo man tā pašai likās. Tagad, kad es ar spītību un gribasspēku esmu izlauzusies, man ir vieglāk, priecīgāk.
Visu var, ja nesēž uz vietas. Visu var, ja naudu neliek pirmajā vietā. Visu var, ja atsit no sevis slinkumu un šaubas par to, ko tu spēj.
Es atceros, ka pamatskolas laikā mums bija ļoti pretīga vēstures skolotāja, kuras uzvārdu es gan neminēšu, lai nesagaidītu jēlus skatienus, kad aizbraukšu mājās. Viņa bija nožēlojama, vienmēr neapmierināta ar pastāvošo iekārtu vai cilvēkiem viņai apkārt. Reiz šī persona mums teica: "Tikai 5 no jums visiem būs kaut cik veiksmīgi un ko sasniegs dzīvē; pārējie no jums būs nožēlojami neveiksminieki- sētnieki, gateršņiki un tamlīdzīga aroda īpašnieki". Tajā laikā es biju cits cilvēks, kuram neinteresēja it nekas; vienaldzīga un sevī apmaldījusies meitene. Lai gan šo es atceros visai skaidri.
Šobrīd es nespēju sagaidīt, kad, iespējams, kādreiz varēšu paskatīties šai personai acīs un pateikt, cik ļoti viņa kļūdījās. Jo nevar tā pliki un indīgi kāpelēt pa citu galvām, ja tu pats neesi apmierināts ar savu nožēlojamo dzīvi un neveiksmīgo iznākumu. Varbūt es tagad izklausos skarba, bet tā vienkārši ir dzīve, kura tev atdos visu, ko esi pelnījis, ja nelēkāsi kā āksts, kurš, izlikdamies varens, beigu beigās vienkārši paliks par ākstu uz mūžiem.