darītājs, nevis runātājs

Tagad manī mājo tāda svētlaime un miers. Esmu uzveikusi visus savus iekšējos dēmonus un maitas, kas man neļāva sēdēt uz vietas un vienkārši paciesties. Esmu bijusi mājās, atpūtusies, laimīgi apzinājusies, cik ļoti savādāku dzīvi es drīz uzsākšu. Un nav labākas sajūtas uz pasaules kā šī.

Dīvaini būt mājās. Lai gan es tīksminājos par brīvības izjūtu un klusumu, un svaigo gaisu, ar katru reizi es jūtos aizvien svešāka un svešāka. Mana dzīve tur ir apstājusies nedaudz, ir grūti izsekot līdzi visam tam, kas notiek. Reiz pat kļuva vienmuļi, jo nebija ne jausmas, par ko citi runā. Kaut gan nav jau lielas nozīmes tam, cik liels muļķis es sev šķitu. Nozīme bija tam, cik liela garlaicība mani apņēma katru reizi, kad es kaut nedaudz centos iesaistīties. Vēlmes apjoms bija mazāks par atomu.
Varbūt taisnība tam, ka tu ar laiku ieaudz vidē, kurā peries kā zivs dūņās. Varbūt es patiesi esmu paslēpusies zem tiem visiem slāņiem, kas mani apņem, dzīvojot citur. Lai gan es zinu, ka es vēl aizvien esmu tā pati Jolanta, ja mani pareizi atver.

Es gan paspēju aizdomāties par to, ka no padomju laikiem mums netikt vaļā vel ilgi un dikti. It īpaši viegli tas tev ienāk prātā brīdī, kad tu ar tādu ikarusu kraties pa zemes ceļiem uz 20 km/h, lai tiktu uz pilsētu, kas ir pusstundas braucienā pa šoseju. Un tajā transportlīdzeklī kāpj vīri īsās, krāsainās maikās, kuriem  noauguši deguni, sasvīdusi piere un neveiksmīgs iedegums. Vai tad, kad priekšā sēž meitenes puķainās jakās, speķainiem matiem un pavisam jiftīgu tualetes ūdeni. Es reiz domāju, ka tā tam jābūt mūžīgi, ka tas manā dzīvē vienmēr būs ikdiena. Tikai tagad es zinu, ka šis viss vien būs man atgādinājums par to, kā bija agrāk.
Lai gan izklausās tā , it kā es censtos atraust to kā gruzi no biksēm, man šī vecā ikdiena liekas vilinoša, par ārkārtīgi pievilcīga. Jo nekur nav tā, kā mājās.

Nedrīkst sevi slavēt, un es to nemaz netaisos darīt. Esmu vienmēr nievājusi tos gurķus, kuri kā pāvi slāj pa pasauli un visiem grūž virsū to, kas varbūt pat nav sasniegts godīgā ceļā, bet vismaz ir ievērības cienīgs. Zīmuļi, kuriem neko citu nevajag kā vien apkārtējo pielūgsmi vai skaudīgus komentārus. Jo cilvēks tā ieradis.
Bet man būtu iemesls. Es varētu sevi tā nolikt blakus jēdzienam "darītājs, nevis runātājs". Vairāk neko nevajag skaidrot, viss pārējais nostāsies savās vietās ar laiku.