To, ka dzīvē pienāks brīži, kad tev ir sniegtas divas izvēles, zina visi. Un tas, ka šis abas izvēles ir vilinošas, ilgi gaidītas, bet abām ir tik daudz mīnusu , cik plusu. Un abas ir tik spiedīgi traucējošas... Kā piespīlētas bikses, kurās nav ērti, jo uz katra soļa šķiet, ka kaut kas nav kārtībā. Tāpat es arī tagad esmu starp šīm abām lietām, šīm abām izvēlēm, kurām nav ne kādas loģikas izjūtas.
**
šodien, 2 nedēļas vēlāk
**
Es tomēr neesmu izvēlīgs skuķis, kuram vajag labumus un lietas un naudu, un brīnumainus dārgumus uz paplātes. Man vienkārši vajag apziņu, ka es daru pareizi un būšu laimīga ne vien uz dotu, noteiktu brīdi, bet gan tā, pavisam, pat pēc gadiem desmit un sešdesmit, ja vien man būs ļauts tik ilgi dzīvot.
Tagad es zinu, ka viena vienīgā lieta, ko tik ļoti vēlējos, ir beidzot mana! Mana, mana, mana! Es esmu aizstaigājusi tik tālu, lai beidzot varētu būt tur, kur gribējās, darīšu to, ko vēlējos, būšu tas, par ko lūgts un sapņots.
Nezinu, vai jūtos lepna, laimes pilna, vai vienkārši atvieglota. Nē, manī nebija uzpūtīgas pārliecības par sevi, manī visdrīzāk bija sāļas šaubas un bailes no neveiksmes, kura būtu mani piemeklējusi jau kārtējo reizi. Un es zinu, kura dēļ, izņemot pašai sevi, protams, es šo visu darīju. Jo es apsolīju. No visas sirds.
Lai gan šim visam ir tāda melna pieskaņa, kas saucas grūtības un vienmuļa cīņa. Tas nebūs vis vienkāršs lēciens pāri barjerai vai lapas pāršķiršana. Lai gan man patīk, ka cilvēki to vien dara kā atkārto, ka šis nebūs vien izklaides brauciens un būs grūti, grūti, grūti. Un es kārtējo reizi pierādīšu, ka visu var, ja vien pietiek spēka cīnīties pašam ar sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru