Es ienīstu tevi tik ļoti, kā nekad neesmu jebko ienīdusi. Es ar visu šo, manī sakrāto un saglabāto, esmu spējīga tev nedomājot paiet garām un ignorēt. Tu man riebies. Es tevi nīstu un necienu.
Tu man neesi tukša vieta, es pret tukšu vietu izturos pat ar lielāku cieņu. Tu esi puteklis manās skropstās, ko es notraušu, kad traucē. Tu esi raupja drupača, kas traucē man sēdēt. Ko es izsviežu un nepatīkami pastumju malā, kad tā man duras sānos.
Es tevī ienīstu tik ļoti, ka manī pat nav palikusi pieklājības zīme, kurai es sekotu aiz cieņas pret to, kas ir bijis.
Starp mums nav nekā. Vairs es neskatu pagātni, tagadni vai nākotni. Es tevi vairs pat nevēlos saistīt ar savu vārdu un dzīvi. Es tagad zinu, kas mani vedīs uz priekšu- mans naids pret tevi. Paldies par to.
Vienalga, kas paliktu manā prātā- es to visu nu ar varu izdzēsīšu un izmetīšu miskastē.
Es vairs nevēlos nedz tevi dzirdēt, nedz tevi redzēt.
Tu biji tik neizsakāmi liela daļa no maniem Ego, manas dzīves, manas struktūras- ar šodienu es mācīšos dzīvot pasaulē, kur tu neeksistē un nepastāvi, tevis vienkārši NAV. Tu man esi tukša vieta, vienalga cik tas agresīvi skanētu.
Nekas nav bijis. Man vienalga. Mūsu nav. Esmu tikai es.
Tu man esi miris. Šīs ir manas ardievas.
Dzīvo, kaut citu dēļ. Es dzīvošu citu dēļ. Viss ir cauri.
Paliec sveiks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru