Man visu laiku licies, ka man nepatīk rudens. Ka tas ir vispretīgākais gadalaiks, kas izraisa dusmas un saviebušos seju. Tā laikam tomēr nav. Vismaz tagad, kad nav vairs jāsoļo pa Jāņkalna trotuāru, jādirn skolas solā un jāsausina rokas ar tāfeles krītu. Tagad rudens ir vien kārtējā ceturtā daļa no gada, kad viss dabā mainās, un visi kaut ko steidz mainīt, nokārtot, uzspēt.
Esmu nedaudz lepna par sevi. Man likās, ka sēdēt netālu no cilvēka, kas agrāk bija skābekļa padevējs un veselā saprāta zaglis, būs ļoti neērti un nedaudz kaitinoši. Tikpat kaitinoši, kā redzēt viņa patieso dzīves mīlestību, kas mani necieš vien aiz, man tā domāt, skaudības pret to, ka mana dzīve izvērtās daudzreiz labāka. Patiesībā nebija nemaz tik traki. Ignorēt, tas ir tik vienkārši un veselībai draudzīgi. Vienalga, vai tu to dari aiz cieņas pret sevi, vai pieklājības pēc. Mani mazlietiņ fascinēja tas, kādi skatieni uz manu pusi tika veltīti. Nav vajadzības zināt, kādas domas ienāca šo personu prātā, redzot mani pavisam veselīgu, laimīgu un mierīgu. Bez liekas dramatizēšanas un ceremonialitātes izejot ārā no telpas. Kā saka, esmu izaugusi no tā laika, kad likās tik svarīgi izrādīt, cik liels upuris es esmu. Nav upuru, ja nav mirušo.
Gribētos atrast man muļķi, kurā iemīlēties. Bez jebkādiem solījumiem un nopietniem mērķiem. Tādu mazu duraku, kurš neuztver dzīvi nopietni, un iemācīto to man. Ar kuru varētu runāt, runāt un runāt. Bet iemīlēties tā, ka nesāpētu domājot par šķiršanos, vai notikumu pēkšņu izmaiņu. Kaut vai uz vienu dienu tikai. Vai vienkāršu draugu- kā Čandleru Bingu.
Londona pagaidām nesauc atpakaļ, kas ir labi. Gribēju atpūsties no tās džungļiem un ļaužu pūļiem, tas ir izdevies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru