Jolanta- Iegulda idejas labos darījumos. Stipra savā raksturā. Griba viņai sasprindzināta līdz pēdējai pakāpei. Var ielaisties arī avantūrās. Nepatērētās enerģijas dēļ var rasties konflikti.
Mana vārda raksturojums ir pilnīgi vai perfekts, lai gan saka, perfektu lietu neesot. Ja ņem vērā, ka ir arī lietas, kas šajā skaidrojumā nav pozitīvas, es drīkstu siet to perfektumu klāt. Tiesā vai netiesā.
Jā esmu stipra savā raksturā. Jā, griba man ir lielāka par AAE augstāko debesskrāpi. Jā, es mēdzu ielaisties avantūrās un man svarīgi izlādēt savu enerģiju, lai nekļūtu par traucēkli.
Bērnībā es ļoti vēlējos mainīt savu vārdu. Un varianti, kas plūda uz manu pusi, bija visai daudz. Es vēl aizvien uzskatu, ka vārds Aleksandra, raksturojuma ziņā, man der visvairāk. Jā, arī vārdu Daniela es vēl aizvien nespēju aizstumt prom, cik ļoti gan šie abi vārdi man ķeras pirkstos.
Lai nu kā, esmu Jolanta, un ar to arī šis stāsts beidzas. Ne ko pielikt, ne atņemt. Visi zina, kā mani uzrunāt, un tā tas arī paliks līdz pēdējam brīdim, kad vien tas pienāks.
Dienu pa dienai es aizvien vairāk pierodu pie mājām. Aizvien mazāk vēlos doties prom. Skat', bet agrāk bija citādāk. Varbūt ir mainījies gaiss, varbūt esmu mainījusies pati, varbūt žēl zaudēt to, kas redzams vien mazliet.
Esmu vēl bērns iekšēji, man šķiet. Patiesi pieaudzis tu esi tad, kad uz aizgājušām lietām tu skaties aizmāršīgi un vien nopūties, ka "tas ir bijis un pagājis". Tevi vairs netur tava sentimentalitāte un ilgas. Vairs neapstājies pie mazākās atmiņas un atgādinājuma par pagātni.
Es jau sen esmu teikusi, ka tā ir mana vājība. Tas ir mans ķiploks vampīram, tas ir mans Ahilleja papēdis. Reizēm aizdomājos un skumstu pēc tādiem smilšu graudiņa izmēra sīkumiem, kas pašai nedaudz tracina un zāģē pušu emocijas. Gribētos būt nedaudz stingrākai pret sevi šādos vājuma brīžos un ar visu spītību rādīt sev lietas tagadnē, kas kādreiz kļūs par manu pagātni, pēc kuras skumšu.
Bet varbūt tur tā sāls- līdzko pametu mājas, nekas tāds, kas mani sentimentāli lauztu pušu, nav noticis. Es vēl laikam cīnos par to, dēļ kā es dzīvoju. Nevis laikam, bet tā jau arī ir.
Savas vājības ir jākopj, lai tās nekļūtu par tavu būtību. Tās nevajag spiest, tās nevajag bendēt un smacēt, jo ne jau tā to skādi izārstēsi, ar to ir jāmāk sadzīvot.
Manas vājības nav tas, kas mani padara viegli ievainojamu citu acīs. Tās manus dotumus krāso spilgtākus, jo tieši tava stiprā puse ir tas, ko cilvēki tik ļoti vēlas saskatīt.
Un galu galā, bez nakts nav diena, bez koduma nav tā, kas dzīst. Tāpat arī mana vājība- tā nebūtu es, ja jūs to neredzētu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru