tik pēkšņi vārdi

Pēdējās dienas es pavadu nelielos pārmetumos. Nelielos? Nu labi, lielos. Hmm, nē, laikam jau vidējos. Kā jau kārtējo reizi, šeit es neizplūdīšu detaļās, jo tas būtu muļķīgi. Šis ir kaut kas tāds, ko es kādu laiku, ja ne pat uz ilgāku, nēsāšu sev līdzi kā mazu atgādinājumu par to, cik sasodīti sajukusi ir mana dzīve.
Nekad nesaki, ka sajūtas, kas tevī vienmēr bijušas paslēpušās, neizkāps ārā pa muti, neizgaros caur tavu ādu un nesajauks tavu veselo prātu. Reizēm šīm sajūtām jāļauj vaļu. Diemžēl ne vienmēr tās tev sagādās gandarījumu un nenovedīs līdz patīkamam nobeigumam. To dēļ tu iespējams mocīsies un kodīsi elkoņos. Tās liks tev sevi ik pa laikam iepliķēt vai sapurināt galvu, lai izmestu jebkādas fantāzijas un iedomas, kas mēģina nemanot ierāpot tavā iztēlē.
Es vairs nezinu, vai varu sevi saukt par gudru cilvēku. Inteliģenti cilvēki nesastrādā tādas muļķības un nešausta sevi par to, cik lieli idioti ir. Varbūt kāds man aizrādīs, ka jebkurš mēdz kļūdīties un visiem neveiksmīgiem lēmumiem var tikt pāri ar laiku. Jā, es zinu, ka var. Bet šis ilgais laiks, kura gaitā esmu pieļāvusi sevi piekrist neskaitāmiem vājuma brīžiem, nav man devis pilnīgu nekādu mācību. Ne jau tādēļ, ka es būtu vāja; tāpēc, ka es vairs nesaredzu pilnīgi nekādu, savādāku, izeju no tās vietas, kur esmu tagad. Tas ir kā ar ceļiem iebrist duļķainā purvā, nakts tumsoņā, un mēģināt taustīties uz sauszemi.
Man reizēm tracina, cik ļoti es tēloju, ka man ir vienalga. Cik daudz lietu un jūtu es sev liedzu, jo man ir bail. Nevis no neveiksmes, bet gan no izmaiņām sevī. Un varbūt tomēr arī nedaudz no neveiksmes.
Līdz šim pat brīdim esmu mācējusi norīt to vēlmi izplūst patiesās emocijām, kas manī mīt, un tas nav licies grūti. Varbūt šoreiz būs savādāk. Jo BEIDZOT kāda persona man no visas sirds iespļāva sejā patiesību par mani, un to, kāda es esmu. Ironiski, ka tas pats cilvēks vienmēr baidījies argumentēt manu viedokli, jo nekad neesot bijis kas tāds, ko likt pretī. Šoreiz, kad manā priekšā patiesi vārdi izlija kā spainis ūdens, es nezināju, ko teikt. Tas bija tik pēkšņi un īsti. Tik pareizi un precīzi. Līdz šim es tikai vienreiz dzīvē biju dzirdējusi, ko tik sāpīgi perfektu, teiktu par manu būtību. Tagad tas manī atskan kā neērta atbalss.

Nesen, kādā kārtēja universitātes lekcijā, mēs runājām par feminismu. Protams, vienmēr ir interesanti paklausīties, ko angļi domā par šo tēmu un noslēpumaini klusēt, jo es vairs nezināju, cik ļoti sliecos uz feministes pusi. Bet tajā brīdī, kad runas par feminismu aizbrauca līdz beztēmai, es klusītēm sāku atslēgties no pārējiem un sapņoju par to, ka esmu citur. Kaut kur dziļi, dziļi mežā varbūt. Kur man apkārt nav neviena, kas mani redz vai aiztiek. Un, lai man piedod visi mani dārgie un jaukie, SASODĪTS, kā es vēlos būt prom! Šobrīd- vairāk par visu pasaulē...

Vispār jau dzīve jāņem ciet tāda, kāda tev iedota. Tu vari to labot un mainīt un kārtot, bet otras tev noteikti nebūs. Pietiks sūkstīties, ejam uz priekšu!