tu esi VISS, kā dēļ es cenšos!

Man pilnīgi vienalga, kas šo ierakstu lasīs.Ne tādēļ, ka mani vārdi varbūt izklausīsies dīvaini un pilnīgi pārspīlēti, varbūt pat pārāk emocionāli; nesaprotami kādam, kas nekad nav jutis to, ko es vienmēr esmu jutusi; ko es nekad nezaudēšu. Man vienmēr ir vieglāk, ja es uzrakstu. Uz papīra, vai te. Vai pat tam cilvēkam, kam esmu to veltījusi. Šoreiz es nevaru. Jo man ir ārprātīgi grūti pateikt to, ko es jūtu. Ko es negribot redzu-rāpojot uz manu pusi..lēnām..  Kā gliemezi; kā smagu, lēnu sāpi, kas pienāks tā vai tā. Mani pirksti slīd un raksta burtus, ko negribu šeit uz ekrāna redzēt. Jo es beidzot aizdomājos par to, ko nekad negribu piedzīvot. Nekad, nekad, nekad, nekad, nekad un vēl tūkstošreiz NEKAD.
Šodien mani piemeklēja pilnīgi riebīgs rīts. Es, bez jebkāda iemesla, iedomājos par to, kā es justos, ko es iesāktu, ja tevis man blakus.. vairs nekad nebūtu... Un es sajutu pilnīgu vakuumu. Es sajutu tik lielu sāpi, kas man sabāza acīs nevajadzīgas asaras, kam nav nekādas nozīmes šodienai. Jo tu esi man blakus, varbūt ne burtiski, bet tu esi... Un tad, kad es iedomājos, kā tas būtu , ja pēkšņi tevis nebūtu..

Jā, es zinu. Nebūtu arī manis. Tu esi vienīgais cilvēks uz pasaules, bez kura es nespētu būt tas, kas esmu tagad. Bez kura es vienkārši nebūtu. Nekad nepastāvētu. Bez kura es negribētu turpināt to, ko esmu iesākusi. 
Kad man jautā, kas ir dzīves jēga manā skatījumā, es nekad neatbildu, jo ir muļķīgi atbildēt uz vispārīgiem jautājumiem, kas skar visus. Taču... Tu esi mana jēga. Tu esi cilvēks, kā dēļ es cenšos, kā dēļ es dzīvoju, kā dēļ es esmu, kas es esmu. 
Ja es zaudētu tevi, es zaudētu vairāk kā pusi no sevis. Es zinu, ka šī diena reiz manā dzīvē pienāks. Tādēļ būtu tikai taisnīgi atzīt, ka šī ir tā diena, šī lieta, no kuras es visvairāk baidos.
Es gribētu sevī sakrāt spēku un izturību lai pārdzīvotu to brīdi, kad tevis vairs nebūs, jo es zinu, ka tas pienāks. Tu esi mans viss. Es esmu tu. Mēs esam viens. Nav neviena, kas tevi varētu man aizvietot.

Man tevis pietrūkst. Katru dienu,katru minūti, katru sekundi. Es gribu būt tev blakus.
Es ienīstu katru jūdzi, katru centimetru, kad esmu prom no tevis. Jo es zinu, ka katru reizi es varētu būt pie tevis, ja es nebūtu izvēlējusies būt prom.
Es zinu, ka es sevi ienīdīšu, kad pienāks laiks, no kura es tik šausmīgi baidos. Es ienīdīšu sevi par to, ka esmu šeit, bet tu esi tur.
Es neko nevaru mainīt. Un tur sākas mana vaina.
Atliek vien sev atgādināt, ka es dzīvoju tev. Esmu pilnīgs pretstats mūsdienu jaunietim. Man nevajag sevi, man vienkārši vajag TEVI.