Kādu laiku atpakaļ es sevi nostādīju sava priekšā un liku izvēlēties starp divām lietām (nu, patiesību sakot, izjūtām). Ilgi nedomājot, es izvēli izdarīju. Tad atlika vien piekopt emocijas un attieksmi. Līdz pat šim brīdim es aizvien turos pie šī, nelaižu vaļā un man pat sanāk visai labi. Tomēr re, lēmuma pieņemšana un mana izvēle ir atvērusi man acis. Tāda muļķīga lieta, kas mani slēpti vajā jau kopš pirmās dienas, tagad ir visai skaidra. Es zinu, kas notiek, es saprotu, kas notika.
Tagad es sevi nedaudz spiežu. Kaut es klusi mācētu atzīties. Bet nevienam citam, kā tikai sev. Reizēm ir svarīgi lietas izbeigt, bet atrast veidu kā tās noslēgt, ne vienmēr viegli. Ja man arī sanāks, tas būs grūti.
Jolanta ir piemērs tam. Kam? Tam, ka pat ja tava dzīve saliek visu pa vietām, nenozīmē, ka viss atrodas tur, kur tam jābūt. Ir lietas, kas apmaldās un stāv ačgārni, kuras tu pats negribi kustināt, jo bail, ka paliks rokās un apjukumā paliks tev plaukstās, līdz atkal uzstumsi to pašā augšgalā, kur tā jau nav vietas.
Redz, ja dzīve būtu grāmatu plaukts, pašas nederīgākās grāmatas būtu sastumtas visaugstāk, kur piekļūt visvieglāk. Tava sirds ir tavas rokas, kas grāmatas stumda un kārto. Paskaties uz leju. Ko tu redzi? Jā, tik maz grāmatu. Lielākā daļa no tām ir daudz nopietnākas un vajadzīgākas nekā tās, kas saspiestas dirn augšā. Sakārto domas un tad ķeries klāt savam grāmatu plauktam. Izmet tās, kuras nelasi. Lasi tās, kuras jau sen esi aizmirsi, bet kuras vienmēr bijušas svarīgas. Nelasi tās, kuru saturu vēl neizproti. Vienkārši dari. Ievies skaidrību.
Es izmetu ļoti daudz grāmatu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru