Pirmkārt, es vēlos atvainoties. Izteikt nožēlu par to, ka tik sasodīti sen neesmu drukājusi. Esmu bijusi tik ļoti aizņemta, ka nemaz neredzēju ceļu uz savu pārdomu pasauli. Nu jau ir labāk. Varu kaut ko spriedelēt uz zīmēt.
Šodien es pa ilgiem laikiem kāpu uz skatuves. Atkal izbaudīju to, kā tas ir, būt vērotai un vērtētai. Kā cilvēki tev jūt līdzi, smejas vai analizē katru tavu kustību. Es sapratu, cik ļoti es mīlu skatuvi un teātri. Tās ir manas mājas, mans glābiņš, kur es varu izplest savu dvēseli un iekšējo pasauli. Beidzot pār mani nāca apgaismība, ka esmu izdarījusi pareizu izvēli. Es sev neļāvu padoties, nedz aizliegt. Šī meitene nu beidzot ir atradusi savu ceļu, pa kuru soļot. Esmu te un negribu griezties prom.
Tāpēc, cilvēk, klausies sevī. Tu pats sev esi skolotājs un skolnieks reizē. Neaizver acis savu vēlmju priekšā. ļoti iespējams, ka tas, ko tu redzi un jūti, ir tas, ko tev vajag grābt un glabāt. Pat ja tu būsi zaudētājs, tu nebūsi izmetis daļu no savas dzīves. Tie daži neveiksmīgie mēneši vai gadi dos tev daudz vairāk nekā atlikusi dzīve pilna minēšanas un brīnīšanās.
Man patiesi no sirds vienalga, cik daudz skauģu un neveiksminieku domā mani pelt un tiesāt par to, cik liela muļķe es esmu, izvēloties tik netipisku vai nedrošu ceļu. Es dzīvoju vienreiz, vai tad jūs tiešām dzīvojat vairāk reižu nekā es? Man vismaz nekad nevajadzēs atzīt, ka es dzīvē esmu izmetusi iespēju izdzīvot kaut niecīgu daļu sava kvēlākā sapņa un mērķa.
Uz skatuves esmu es. Jolanta. Es pati. Niecība varbūt tev, bet tā ir mana pasaule, kur es gribu palikt.
Dzīve ir mana skatuve, bet neviens to nezina. Ai, cik daudz es tēloju, paties'! Toties uz skatuves mani neviens nepels par to, kas es esmu.
Un jā, dzirdēt tik sasodīti daudz patīkamu atsauksmju, mani ceļ. Nē, patiesībā stumj. Uz priekšu, uz priekšu. Vairāk un vairāk.
Esmu atradusi savu dzīvi.
Beidzot.
Man vairāk neko nevajag. Vismaz uz brīdi šo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru