mazās Jolantas Ziemassvētki

Ziemassvētkiem manā dzīvē nav pilnīgi nekādas nozīmes, ja es neesmu kopā ar savu ģimeni. Tad tie nav svētki, bet gan publiskas brīvdienas. Tie ir tik sausi kā siena guba, kā sakaltusi maize. Tie ir tik bezvērtīgi kā vecs iepirkuma maisiņš.
Šogad jau atkal svētkos būšu viena. Man negribas redzēt pirmo sniegu jo tas man liek skumt un lūpai drebēt. Es gribu uz mājām, protams. Laikam jau šis ir vienīgais laiks, kas pienāk katru gadu, un man nedaudz liek raudāt. Emocionāla būtne.
Kad es biju maza, Ziemassvētki man saistījās ar eglītes rotāšanu, jauna dzejoļa kalšanu, zobu deldēšanu mēģinot sakost milzīgo piparkūku, un visbeidzot, zīmītes lipināšanu uz loga rūts, jo Dievs vien zina, cik daudz vai maz es ticēju saviem vecākiem, kuri apgalvoja, ka Ziemassvētku vecītis manas vēlmes izlasīs. Žēl, ka viņiem nepietika prāta šīs zīmītes saglabāt.
Bet tad pagāja laiks, es paliku nedaudz vecāka, un mani vecāki jau visai tieši jautāja, ko es gribu redzēt zem eglītes. Wow, maģija mirusi. Taču vissāpīgāk šī maģiskā sajūta mira pirms gadiem desmit, kad mēs gaidījām tēti pārnākam mājās no darba, lai ieturētu vakariņas. Ēdiens uz šķīvja kļuva aizvien aukstāks un aukstāks, līdz bija jau mēreni remdens, kad tētis beidzot ieradās svinēt svētkus ar mums. Švik-šņak, dāvanas iedodam un pa gultām. Viss. Ātri svētki un, diemžēl, pēdējie visiem kopā. Tā bija pēdējā reize, kad es patiesi izjutu to, ko nozīmē jēdziens ''ģimenes svētki''. Es nevēlos klāstīt to, kāpēc mans tētis ieradās vēlu, bet varu vien pateikt vienu- pēc pāris gadiem, uzzinot patieso iemeslu, nevis turoties pie meliem, ka viņš aizkavējās darbā, manī sabruka visas mazās Jolantas brīnumainās sapņu pilis un manas mirdzošās acis zaudēja jebkādu spīdumu. Atceroties to tagad, kad man jau ir 22, es vēl aizvien nespēju piedot. Tie bija mani mīļākie svētki, visgaidītākais laiks katru gadu. Bet tagad es vienkārši katru minūti atgriežos tajā vakarā, tajā dienā un mierinu to mazo Jolantu, no kuras patiesību slēpa kā lielu, melnu briesmoni, kurš citiem bērniem slēpjas zem gultas vai dziļi skapī.

Cilvēks nespēj aizmirst pāri darīto, ja tas ir ietekmējis viņa gaitu, būtību vai domāšanu. Cilvēks klīdīs apkārt kā nomaldījies suns, jo meklēs to, kas pazaudēts. 
Mani reizēm fascinē tas, cik ļoti mūs visus iespaido lietas, kas ar mums notikušas bērnībā. Tas laiks ir tikpat svarīgs kā pāļu dzīšana ceļot māju. Cilvēks var siet acis ciet, aizspiest degunu un skaļi kliegt, bet viņa vērtējums daudz nemainīsies no tā, kas ieņemts bērnībā. Lai gan es varu teikt, ka man šis laiks pagāja visai jauki un skaisti, ir periodi, kuri mani iedragājuši līdz pat šodienai un diezin vai jebkad izzudīs.

Laiks jau atkal rakstīt gada bilanci.