- Tu izskaties labi. Smaidi vairāk. Man pat bail jautāt, ko tu esi saēdusies..
-Bezkauņa. Vai tad tiešām grūti iedomāties un redzēt mani laimīgu?
-Es tev redzu cauri. Tu melo.
-Ciest nevaru, ka tu tā saki. Man nav pilnīgi nekāda iemesla melot.
Mans smaids ir pazudis. Viņš to ir aprijis kā krēmveidīgu kūkas gabalu.
-Tev laikam tas sagādā prieku- sagandēt man dienu. Kāpēc gan es vispār ar tevi runāju? Tu man vairs neesi vajadzīgs. Mēs abi zinām, ka šis viss ir viens liels iedomu mākonis, nekas te nav taustāma patiesība. Tu esi manas fantāzijas auglis, tu radies manā prātā. Jā, patiešām, es varētu tevi vienkārši tāpat vien paņemt un izdzēst. Saņurcīt un izmest.
-Tad kādēļ tu esi atnākusi ar mani runāt? Tu pati mani sameklēji.
Es klusēju. Man riebjas šī sajūta- viņš zina vairāk, nekā es vēlos. Viņš gaida, līdz sākšu runāt. Es spītējos. Viņš lūkojas man tieši acīs
- Cilvēkiem reizēm nepietiek spēka un vēlmes sev atzīt to, ka viņi nav laimīgi. Viņi gaida, līdz kāds cits to izraus un iebāzīs viņiem sejā. Līdz tam brīdim viņi slēpjas zem ignorances, meliem un izlikšanās.
-Bet es esmu laimīga...
Man pašai neērti atzīt, cik klusu un nepārliecināti es to saku.
-Es tevi nedzirdu.
-Ar mani viss kārtībā.
-Tu zini, kādēļ pie manis atnāci?
Nē, man nav ne jausmas, kādēļ es atkal stāvu viņam blakus. Kādēļ es atkal vēlos ar viņu runāt, ja jau nozvērējos- NEKAD.
- Zini, man nav ne jausmas. Varbūt man bail no sevis. Un tad, kad tev ir bail pašam no sevis, ir jārunā ar kādu, kas tavas bailes palīdzēs izraut kā nezāli.
- Iespējams... Bet varbūt tev vienkārši gribas aizbēgt no tavas ikdienas, no realitātes un no turienes, kur tu sevi esi iepinusi.
- Es nekur neesmu sevi iepinusi!
Tad viņš paskatās uz mani, ar žēlumu.
- Tu nevari tagad aizbēgt no tā. Tu iesāki, tu turpināsi. Ja tev nesanāks, pārtrauc. Bet apdomājies. Izlem. Nebaidies. Tu pārāk ilgi esi dzīvojusi savā pagātnē. Aizmirsti. Vismaz uz minūti, dienu, kaut sekundi. Atceries, ka tava šodiena reiz būs tava pagātne. Diezin vai kāds vēlētos izgaršot pagātni vairākas reizes, zinādams, ka viņš pats to pieļāvis, kaut varējis droši mainīt lietu kursu.
- Tu par..?
- Par to pašu.
Viņš noklepojas, es aizdedzinu cigareti. Mēs tā sēžām neilgu laiciņu. Tad es paskatos uz viņu.
-Paldies.
Mēs abi zinām, cik man grūti ļauties viņa padomam. Atkal kādu iemīlēt? Es nezinu, vai esmu gatava.
Mans prāts mani tur, indē manas domas un pilnībā drāž manu pašpārliecinātību. Toties pukšķošais aparāts zem manām ribām grib iet tālāk, ilgāk, spēcīgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru