Man šķita, ka es varu beidzot likties mierā un vienkārši baudīt otra kompāniju, zinot ka viņš vienmēr būs tur.
Es kļūdījos.
Iemīlēt otru var sekunžu laikā. Paturēt- tad var aizņemt mēnešus un gadus. Aiziet? Tas ir visgrūtāk.
Es sevi redzu rāpojot prom no tevis, mani velk tas viss, ko es savā galvā esmu izveidojusi. Bet tas veidojums nav no plika gaisa ķerts, to tu pats panāci. Ar savu vienaldzību, nevērību un pilnīgu klusumu.
Sarežģīta persona es esmu, tā teicu. Izliku savu durvju priekšā kā pagalma paziņojumu. Tu tomēr ienāci, domādams, ka vari palikt un vienkārši sēdēt, neko nedarot.
Man tas neder. Es vairs negribu būt ar kādu, kuram vienaldzība ir atbilde visam. Man beidzot gribējās ko patiesi skaļu, nopietnu un dzīvīgu.
Es sevi mēdzu zākāt un ķidāt, bet ne jau tādēļ, ka es sevi redzu kā bezjūtīgu un vieglu. Ar mani nevar spēlēties, jo es spēles nespēlēju. Nē, paties'- ne kārtis, ne pagalma spēles.
Ja tu spēsi atraut savu pakaļu no tā krēsla, uz kura tu šobrīd esi apmeties, būs labāk. Pasaki man taisnību. Izstāsti man, kur tu mani varētu vest, kur tu esi gatavs man iet līdz. Neklusē un neķircini mani. Pasaki man taisnību, pat ja tā man nepatiks. Es to norīšu un vienkārši aiziešu.
Mans lepnums ir augstāks par manām vēlmēm. Es sen vairs neesmu tā persona, kas skrien un lūdz un prasa. Ja nedosi man to, kas ir pašsaprotama lieluma porcija, es nepalikšu.
Un pat ja sāpēs, pat ja kņudēs, pat ja grauzīs acis. Es nepalikšu.
Uzvarētājs būšu vien es viena, jo es būšu spērusi pirmo soli. To uzvarētāja soli, kas redzēja patiesību tavā klusumā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru