Šodien es apjēdzu, ka es mazliet dzīvoju sapnī. Nevis tādā, kas miglojas, līgojas un ir izplūdis. Nevis tādā, kas apreibina kā kaķi baldriāns. Vai tādā, kas apvīts cigarešu dūmos. Es dzīvoju sapnī, jo ar katru soli, ko speru uz priekšu un ar katru ieelpu/ izelpu, ar katru dienu, ko pavadu, esmu tur, kur man tik ļoti vienmēr gribējies būt. It kā būtu satikusi sevi- neredzamu, neeksistējošu, tēlainu. It kā būtu sadzinusi sev pēdas. It kā mazliet bail, it kā mazliet spocīgi.
Pēdējās dienas neesmu rakstījusi, jo jutos vienkārši briesmīgi. Sametās man visādi briesmoņi, veselība turējās striķa galā, pašsajūta bija uz nulles līmeņa, un es nevēlējos runāt ar nevienu, pat ne ar savu spoguļattēlu. Mani pārņēmis pilnīgs pirms- pavasara drūmais posms, kad ķermenis atsakās pakļauties laika apstākļu maiņām. Sekojot šim, rodas jautājums- kur palikusi mana stiprā imūnsistēma? Kas ar mani nav kārtībā?
Un tad es satiku viņu, beidzot! Pēc tik ilga laika šķirti. Palika labāk? Nē, tieši otrādāk.
Esmu tāds stulbs skuķis, kurš nevienu vienīgu nav pelnījis. Es jaucu sev galvu ar visvisādām iedomām, jo man šķiet, ka nespēšu paturēt sev blakām to kādu, kurš šķiet tik perfekts. Kaut gan, jā, man taču tik daudzi šķita perfekti vecajos, labajos laikos, kad viss bija debesu zils, košos toņos krāsots. Tagad? Tagad es zinu, ko es gribu, un tas otrs man to dod, bet man ir par maz. Tad es pārlecu no sajūsmas uz neapmierinātību un dusmām. Galvenais, ka es nedusmojos uz sevi.
Es māku sevi noskaņot. Kā ģitāru.
Noskaņošu un beigšu lūgt vairāk, ja jau no paša sākuma esmu lūgusi mazāk.
Lūk nasta, kas jānes cilvēkiem, kuri nekad neizrāda savas patiesās izjūtas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru