'un es gribu, lai tu klusē līdz ar mani...'

Katru gadu februāris pienāk kā smeldze sirdī. Kā sitiens pa jostas vietu un asa sāpe sānā. Es kožu dūrē un ceru, ka šoreiz nekas slikts nenotiks. Ir tā, ka es nedzīvoju šim mēnesim. Man tas ir miris, man tas neeksistē.
Pirms diviem gadiem tu man atvēri acis. Varbūt ne labākajā veidā, nē, paties, visnežēlīgākajā un drūmākajā veidā.  Man likās, kā neko vairs nevēlos un zaudēju vairāk kā iegūstu.
No sāpēm un nepiedošanas sev, es zaudēju saprātu, loģiku un realitātes garšu. Es nezinu, ko tu ar mani izdarīji, kā tu to panāci, bet es atguvos. Es nepaliku sēžot un lūpu drebinot. Izklausīsies mazliet dramatiski vai banāli, bet man liekas, ka tu mani piecēli. Piedevi, ka es nesniedzu vairāk. Jā, man šķiet, tu mani izglābi.
Es tev apsolīju, jo tu man ticēji. Ne tikai tu, bet arī viņa. 
Es izpildīju. Ja tu mani šobrīd redzētu, es tevi darītu lepnu. Pat ja esmu vien pusceļā, pat ja neesmu nonākusi galā. Galvenais ir tas, ka es iesāku, paņēmu un sāku darīt.
Tas, ka es izpildīju solījumu, pat ja tu mani nedzirdēsi to sakām, ir tas, kas man palīdz iet uz priekšu. Tu esi manā prātā, manās atmiņās un manās domās. Tu mani stum uz priekšu. Tu mani ved.
Vienīgais, ko es vēl no tevis vēlētos ir dzirdēt tevi klusējot. Kā tā, tu man prasi? Jo tu vienmēr klusēji, kad negribēji teikt to, kas tev patiesi kurnēja dziļi sirdī. Un es gribu, lai tu klusētu līdz ar mani.
Esmu dzirdējusi tik daudzus sakām, kā viņi ar mani lepojas. Bet man gribētos, lai tu klusētu līdz ar mani. 
Apraku solījumu, atraku un izdarīju. Ne tikai sevis pēc, ne tikai to, kuri vēl man ir, bet arī tevis pēc. Un arī tevis pēc.

Stāsta morāle te, protams, ir, bet ne ikviens no jums sapratīs, par ko es. Varbūt, lai nedaudz apgaismotu jūsu prātus, es varu vien pastāstīt to, ka pirms diviem gadiem, es zaudēju sev ļoti dārgu cilvēku. Pēc pusgada, tajā pašā gadā, vēl vienu. Es nespēju vārdos izstāstīt, cik ļoti gabalos mani plēsa šis briesmīgais laiks, kad es biju tālu no mājām. Pirms pārcelšanās uz Londonu, es devu solījumu, ka sākšu studēt- agri vai vēlu. Manī ļoti bieži pietrūka vēlmes, bija bail, nevarēju saņemties, trūka drosmes. Nedaudz vilcinājos, ilgi prātoju. Bet tad, kad es piedzīvoju tik pēkšņu, tā teikt dubultu zaudējumu, es attapos, piecēlos, saskurinājos un aizmirsu visus traucēkļus, aizdzenu bailes un teicu sev, ka mazākais, ko nu tagad varu darīt, ir izpildīt savu solījumu. Jo man ticēja, jo viņas vēlējās. Jo es zināju, ka varu.
Un tagad? Kāda ir stāsta morāle?
Izpildi, jo nekad nav par vēlu. Un ja nav vairs to, kas ticēja, apzinies, ka tu iegūsi mieru ar sevi. Tu tāpat izpildīsi.