Tad, kad šķiet, ka tava dzīve iet pareizā virzienā un uz augšu, vienmēr ir kas tāds, kas to mēģina sist ārā no sliedēm un sajaukt. Riebjas.
Es nevaru paslēpt citu problēmas un izlikties, ka mani tas netraucē. Jo patiesībā šīs problēmas mani skar vairāk, nekā es to vēlētos. Viņi ir daļa no manis un manas dzīves.
Saka, ka es nemākot neuztraukties. Zinu.
No manis slēpj daudz ko, un šobrīd es pat nezinu, vai man gribētos, lai turpina. Tas ir, es neciešu, ja no manis ko slēpj, taču te un tagad, es vēlos ierakties dziļāk zemē un uz laiku pasnaust. Piecelties un turpināt, it kā nekas nebūtu noticis.
Reizēm man liekas, ka esmu izdarījusi nepareizu izvēli, un viss, kas man būtu jādara, ir jāmācās dzīvot ar galvu virs ūdens, neizbaudot peldi. Dzīvē vari peldēt pa straumei vai kulties uz krastu.
Nē, bet es smīkņāju par saviem vārdiem. Kāpēc gan lai es nožēlotu? Ja esmu tikusi tur, kur esmu tagad, tad viss ir pareizi.
Vienīgais, kas mani dursta uz iesmiem ir visi tie dēmoni, kas pārņem viņu. Un mani moka tas, kas ar viņu varētu notikt, ja tie dēmoni nelaidīs viņu vaļā. Tu esi bezpalīdzīgs, lai arī cik daudz spēka tevī būtu.
Es turos un vienmēr esmu turējusies, bet reizēm man šķiet, ka pat dzīvnieku karalis lauva sadur ķepas un nelien ārā no savas migas.
Man gribētos, lai maska, ko es uzvelku, kad izeju sabiedrībā, kaut nedaudz palīdzētu man sadzīvot pašai ar sevi, kad esmu viena. Jo vientulībā tu nebūsi nekad- tev blakus vienmēr būs tavas domas. Un jo ilgāku laiku tur ar tām pavadi, jo vairāk tu sapis savu dzīvi. Rupji, brutāli, bet patiesi.
Es gribu braukt uz mājām. Tagad.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru