Man gribētos kādu dienu izjust, kā tas ir- būt naudīgam, bagātam riebeklim. Tādam, kam uz pat nesvarīgākajām, vienkāršākajām lietām uzspiesta firmas zīme. Kurš sēž spīdīgos, svaigi nolakotos mašīņos, dzer no pudeles visdārgākos vskijus un sviež pustukšas pudeles stūru stūros. Kurš ierodas jebkur, kur vēlas, un visi viņu sagaida ar atplestām rokām- vienalga, cik pretīgi apdzēries izskaties. Jo tev ir nauda. Un kur ir nauda, tur ir vara. Bet tikai vienu dienu. Ar to, domājams pietiktu- izgaršot bezatbildību uz naudas rēķina. Es zinu, ka tas neizklausās pēc manis, bet reizēm jāļaujas lietām, kuras varbūt nav tik labas, lai godātu, toties pietiekoši labas, lai liktu tev izvērtēt dzīvi kā tādu. Un vispār, tas taču būtu nedaudz vai aizraujoši, ne?
Šodien Londonā beidzot lija lietus. Un es priecājos. Visi slēpās zem lietussargiem, kapucēm vai plastmasas maisiņiem. Bet es neslēpos- lai jau līst!
Man šķiet, ka tas viss šitā izvērtās dēļ manu izjūtu. Es iekšēji pinkšķu kā mazs bērns un dusmojos. Uz sevi un uz viņu. Viss notiek kā drāmā vai traģiskā komēdijā. Vispār jau es esmu cilvēks, kuram patīk nelaimīgas beigas vai neiespējamas attiecības starp divām instancēm. Daudz reālākas emocijas.
Es ļoti bieži sev pēdējā laikā uzdodu jautājumu, vai ir iespējams mīlēt divus cilvēkus vienā laikā? Un ja tomēr nav, tad kurš jāizvēlas? Un nevajag te gāzt to buļļa sūdu par "seko savai sirdij" vai citus murgus.
"If you love two people at the same time, choose the second one because, if you really loved the first one, you wouldn't have fallen in love for the second"
/Johnny Depp/
Varbūt viņam ir taisnība. Gribētos tā ticēt. Jebkurā gadījumā es turpinu sevi vakcinēt un potēt pret sāpītēm, ko izraisa tikšķošais priekšmets zem manām ribām. Gribējās, lai tas beidzas viegli. Tas, kas beidzās, pavisam godīgi, šodien. Ne jau tādēļ, ka kādam no mums sagribējās vai vairs negribējās. Jo tā to pa plauktiņiem salika dzīve. Tā nejautā, vai piekrīti un negrib zināt tavu viedokli.
Gribas, lai turpina līt tas sasodītais lietus. Es jūtos labāk, ja debesis skumst kopā ar mani.
Vispār jau neesmu minējusi, kur pavadīju aizvakardienu, kas izvērtās par labāko dienu, kāda vien man jebkad šeit bijusi, jo viņš mani aizveda uz Brighton, piejūras pilsētiņu stundas attālumā no Londonas centra. Un tur bija karuseļi, saldējums, lieli viļņi, saule, šauras ieliņas, kalnaina pilsēta kā tāda, skaistas villas un priecīgs noskaņojums. Man dikti, dikti patika.
Taču varbūt arī tas uzsita to pēcgaršu. Rūgti. Ja pēc kā salda tu nogaršo ko rūgtu, pilnībā mainās tava sejas izteiksme. Tāpat ir ar mani. Taču mainās attieksme. Man vienkārši gribas atsist visu atpakaļ. Taču manas jūtas atsitas kā bumbiņa pret sienu. Ai, jēl, cik tas ir grūti!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru