cik nu tur daudz vairs palicis

Šodien redzēju, ka kāda veca paba senatnīgā pulkstenī iedzīvojušies baloži. Izskatījās visai interesanti. Un viņi „mājoja” uz pulksten četriem, t.i., pie četrinieka bija caurums. Man nepatīk, ja pulkstenis nosit četri. Tas nozīmē, ka diena gandrīz galā.

Izgriezums no manas draugiem.lv dienasgrāmatas, kuriem nav pieejas tai:

„Šodien, kā jau visas darba dienas, gaidīju atnākam savu sarkandivstāvīgo maršuta autobusu. Metro darbinieks pie pieturas tik tikko bija pavadījis meiteni, kas bija akla. Mans skatiens visu laiku bija pievērsts viņai. Nebija ne jausmas, kā meitene zinās, kurā autobusā iekāpt, ja tie pienāk katru piekto, ceturto minūti un cipari, kas sarkanajiem tušņiem virsū, nav dzirdami, bet tikai redzami. Es izlēmu būt labs cilvēks; pajautāju, kuru autobusu viņa gaida un, kā izrādījās, meitenei vajadzēja iekāpt tajā pašā, kurā man. Es nolēmu gaidīt līdz ar viņu. Līdzko autobuss pienāca, es piedāvāju meiteni pavadīt līdz tam, dodot instrukcijas (pakāpiens, ceļš, autobuss)- visu tā, kā man tika mācīts "Hilton" kursos. Es sajutos lepna. Nē, nevis lepna, bet gan gandarīta.
Jo es redzu. Visu mūžu manas acis, lai gan tām nav perfekta redze, ir kalpojušas par līdzekli, kā saredzēt apkārtni, pētīt cilvēku sejas, emocijas, žestus. Skatīties ķītras, neķītras filmas, pārskatīt vecas bildes un, galvenais, redzēt pasauli. Un ja man tā liekas tik ierasta lieta, šai meitenei, kura, kā izskatījās, zaudējusi redzi pavisam nesen, pamatojoties uz to, cik lielas grūtības šis viss viņai sagādāja, tas bija gandrīz vai galvassāpes izraisošs pārbaudījums. Es veltīju maksimums 5 minūtes, lai viņa varētu iekāpt pareizajā autobusā, lai nonāktu mājās, kas mums visiem ir tik ordināra padarīšana. Jo es redzu.
(..) Šis viss ir vienkārši piemērs, ka nevajag daudz, lai izdarītu ko labu kādam. Un jā, arī pats tu vari justies labi. Skan tik salkani, bet tā ir.

(..) Reizēm man uznāk brīži, kad metu savu po*ujismu un attieksmi pie malas un parādu savu īsto "es"- ka neesmu maita. Šis viss aizņēma vien dažas minūtes. Tā vietā, lai es vienaldzīgi turpinātu darīt savas ģelas, es izkustināju savu pakaļu no vietas, atvēru muti un palīdzēju. Man rokas, ne kājas no tā nenokrita.”

*

Viņš mani pārsteidza. Slepus sagaidīja pie pusslodzes darba izejas, pienāca no muguras, viegli iebakstīja un pasniedza garu, sarkanu rozi, bet beigu beigās pagatavoja puišiem neraksturīgi smalkas vakariņas. Tad mēs dzērām šampanieti, viskiju ar ledu, rumu ar kolu, klausījāmies brazīliešu mūziku, jo iepriekšējā dienā dzirdējām to kino, filmā „Ātrs un bez žēlastības 5”. Tad viņš man teica: „Sēdi un nedari neko, es izbaudu vien to, ka tu sēdi man blakus.” Skan tik salkani, naivi un man neraksturīgi, vai ne? Bet es to izbaudīju. Tas bija visskaistākais, ko kāds pretējā dzimuma pārstāvis manā labā jebkad izdarījis. Kad lūdzu, lai mani tā nelutina, jo neesmu pieradusi, saņēmu atbildi „but you’re worth it”. Nekad, nekad par sevi to neesmu dzirdējusi. Varbūt kādas similāras frāzes, taču ne tik izteikti. Un tad viņš teica, ka vēlas doties kopā ar mani uz Royal Albert Hall, grib mani aizvest uz London Eye, jo neesmu tur vēl bijusi. Bet kas ir pats galvenais, mans Mr. Īpašais ir gatavs mani pavadīt uz lidostu, kad došos atpakaļ uz mājām. Gatavs aizbēgt un paslēpties no tā, kurš to neapšaubāmi aizliegtu. Cik savādi, ka pēdējo divu nedēļu laikā viss kļuvis tik nopietns. Likās, ka paliksim pie „laba laika pavadīšanas bez saistībām”, bet tā jau notiek, ka visnegaidītākās lietas sagādā vislielāko pārsteigumu. Saprātīgi jau vispār.

Šīs „attiecības” man sagādā tik daudz prieka, smaidu un pozitīvu emociju. Likušas saprast, ka neiespējamais ir aizklāts iespējamais. Es varētu dauzīt sevi un lamāt par to, ka ļaujos tam visam un kādam nodaru to, ko pati nekad nevēlētos piedzīvot. Bet brīžos, kad tava sirds jūt ko tādu, ko nevar saprātīgi izskaidrot, tu neredzi robežas.

(dažas dienas vēlāk)

Mums bija pirmais strīds. Pirmais nopietnais arguments, kāds ir visiem „pāriem”, visās attiecības. Paldies Dievam, tagad viss ir ļoti labi, lai gan galvā dun tūkstoš un viena doma, kas reizēm aizver manu prātu.

Diez cik daudz vairs šeit nav palicis. Neviens, izņemot manu ģimeni, nezina īsto datumu. Uh, tas skan tik vilinoši, jā. Tagad gan laiks skrien pilnībā par ātru. Es negribu vairs doties uz mājām. Ir pārāk labi, lai atgrieztos tur, kur viss ar laiku tāpat sagādās galvassāpes. Bet lai jau, lai jau. Gana domāts par mājām, gana domāts par cilvēkiem, kas tur mani gaida, negaida. Un gana spriedelēts par tiem, kurus īpaši nevēlos vairs skatīt vaigā. Galvenais ir tas, ka šobrīd manai pasaulei un dzīvei nevajag īpašu iemeslu, lai saskatītu visam jēgu. Es smaidu.