mēs

Pēdējo dienu laikā aizvien biežāk jūtu bērnības smaržas, dzirdu to, cik "latviski" putni dzied. Žēl, ka visskaistākais periods manā dzīvē, kas tik tiešām bija bērnība, nekad netiks izjusts atkal. Ar putekļainām, basām kājām kaukt, cik ļoti gribas peldēties, jo ir karsti un gaiss smird pēc siena. Jā, man ļoti nepatika siena smarža, jo tad bija skaidrs, ka slāps, karsīs galva, un pēdās dursies zāles stiebri. Bet vakar, ejot vēlu vakarā mājās, sajutu svaigi pļautas zāles smaržu. Gaiss bija tik dzestrs. Mājas. Katru nakti es redzu sapnī visus, kas mani tik ļoti gaida pārbraucam. Nu nav jau vairs tik ilgi palicis, papīrs rokā ir. Bet es negribu.
Šodien, agri no rīta, pārnācu mājās pa ielu, kas man tik ļoti tīk. Mierīga, pilna skaistām mājām, zaļojošiem kokiem, ziedainiem krūmiem, mierīgiem cilvēkiem, kas, kaut tevi redz pirmoreiz, smaida un saka "Good morning". Šur tur gaisā uzradās zāģu skaidu smarža. Un atkal mājas...
Es nespēju izstāstīt, cik daudz man nozīmē Londona. Citiem šī pilsēta ir zelta dzīsla, kur, ja noveicas, var dzīvot zaļāk par marinētu gurķi. Man šī milzīga pilsēta ir otrās mājas, kur es būtu gatava pavadīt visu savu dzīvi. Stereotipi nezinātājiem saka priekšā, ka šeit gaiss smird pēc izplūdes gāzēm un apkārt staigā krieviski runājoši latvieši. Ak, kā viņi maldās! Piemēram, mans rajons, kur dzīvoju- Īslingtona, Ziemeļu Londonā, ir apbrīnojams. Londona ir mana mīlestība, no kuras nekad negribu šķirties. Nespēju aptvert, cik stulbas domas man nāca prātā- braukt prom un nespert soli atpakaļ. Jā, šī metropole mani smagi pļaukāja un nepakļāvās manām vēlmēm, bet, kā jau jebkurš, beigu beigās padevās.Un te nu es esmu.
Karaliskās kāzas. Pirms nedēļas arī es biju to miljons cilvēku vidū, kas vicināja karodziņu un nepieklājīgi spraucās cauri pūlim. Labi,es karodziņus dabūju, bet nevicināju. Lai jau nu. Jebkurā gadījumā man patika. Es sajutu to, ko nozīmē "valsts svin svētkus kopā".
Esmu tik nogurusi. Pēdējo dienu laikā es ļaujos tam, kam nevajadzētu ļauties, jebšu attiecībām, kurām nav nākotnes. Liekas, ka tūlīt manā istabā ienāks mamma un teiks: "Tu nevari bastot divas dienas un neapmeklēt skolu vien tādēļ, ka uzmaukusi uz acīm rozā brilles un uzvedies kā neprātīgs pusaudzis". Nav ne mammas, ne skolas. Esmu tikai es, mans prāts, mani lēmumi. Esmu tiešām tik brīva! Lēmumus šeit izdaru es. Dīvaini, ka apjēdzu to tik vien pēc 8 mēnešu prombūtnes.
Šodien viņš teica "but you gonna be the one, who gonna hurt yourself". Lai gan es atzinos pirmā, ka tas jāsaprot abiem, tagad es zinu, cik stulbi, ja to saka otrs. It kā uz mani izdarītu spiedienu. Mana brazīliešu draudzene teica, lai uzspiežu stop pogu, kamēr nav nav par vēlu. Ir tik daudz lietas, par kurām esam runājuši. Tik ļoti esmu samīlējusies, ārprāta murgi! Atkal nepareizajā personā!