Fakts ir fakts

Nesen mēs pastaigājāmies gar Temzas krastiem. Bija vēls vakars, vēss, vējains. Un mazie kuģīši Temzā man atgādināja dienas Stambulā. Un kādu citu vakaru mēs pastaigājāmies gar Tower Bridge. Mēs atradāmies tieši pakājē, un es nesaprotu kāpēc šī vieta likās tik tuva un ierasta. It kā elpa vairs neaizraujas kā pirmajā reizē, bet tāpat acis nevar atraut. Londona man kļuvusi par otrajām mājām. Un pavadīt pēdējās nedēļas pirms došanās prom ar cilvēku, kurā tik šaušalīgi negribējās iemīlēties, ir sajūsminoši. Bez tam, es vairs nebaidos iekļūt problēmās, jo tagad droši varu teikt, ka man ir apbrīnojami draugi Londonā. Viņi, lai gan esam pazīstami vien dažus mēnešus, gatavi kaklu lauzt, lai tik tev palīdzētu. Un tie nav tukši vārdi, kas dzirdēti un atklausīti kā plate, kas iestrēgusi. Mentalitāte tomēr izsaka visu.
Es sev solīju neļauties jūtām, gribējās ieskaidrot, ka viss šis ir tāds jauks veids, kā pavadīt brīvo laiku, kura man tāpat kā vispār nav. Brīvo laiku? Es katru mīļu dienu guļu vien tikai, maksimālais, četras stundas. Es īpaši nevēlos ēst, jo pārtieku no kņudošās sajūtas, kurai blakus stāv realitāte ar mietu rokās. Un tad vēl prāts aiz muguras, kurš pātago manas sajūtas, lai es neļautos liekām, feikām ilūzijām.
Es nebiju domājusi, ka šeit satikšu kādu, kuru varētu saukt par savu dvēseļu biedru, lai gan šis vārdu salikums man liekas tāds vecmodīgs. Bija viena persona, kuru uzskatīju par savu dvēseļu biedru un, tāpat kā šajā gadījumā, arī par ko vairāk, taču viss salūza un izbeidzās. Vai es par to skumstu? Skumu. Bet nu vairs ne. Jo nu es esmu pilnībā nodevusi savas domas šim savam Mr. Perfektajam, jo viņš tāds arī ir. Perfekts. Varbūt tieši tāpēc nekad nebūs mans. Jo visas lietas, kuras tev mentāli ir radniecīgas un visādi citādi saista kā krāsu palete, vienmēr atradīs iemeslu, lai nekļūtu par daļu no tavas dzīves. Kas to, velns lai zina, varbūt tas uz labu. Nedabūt to, ko sirds prasa, jo esmu pie tā pieradusi. Pie šitās ciešanās, pacietības, slēpšanās un nepilnības. Es gan vakar, lielā alkohola reibumā, teicu, ka esmu nogurusi. Nogurusi no slēpšanās, melošanas, izlikšanās, tēlošanas, taču neko nevar tur padarīt. Vienmēr būs kas jāziedo, ja vēlies dabūt to, ko gribas kā ēst. Un man vajag manu Mr. Perfekto tikpat ļoti kā ēst. Tuvākajā laikā man nebūs par daudz.
Ir lietas, ko negribas šeit publicēt. Piemēram to, ko viņš man ir teicis. Visas šīs lietas un visi šie vārdi. Vai tas būtu tas smukais sākums kā jau visās attiecībās (es gan šīs par attiecībām nenosauktu, vairāk jau par "iespējamo misiju")? Nē, jo mēs neesam saldais tips, kam medus ir rūgts. Un tāpēc ir tik labi. Jo ne jau vienmēr tu vari būt gan labs draugs, gan acīm un rokām tīkams baudījums. Šajā gadījumā mums sanāk.
Varbūt kādam pietrūkst manu dziļdomīgo tekstu par dzīvi kā tādu, jau slikti metas no šiem "esmu septītajās debesīs" rakstiem, bet man kaut kā dziļi vienalga. Arī šī ir dzīve, jo esmu situācijā, kuru jums uzzinot, atplestos mute vaļā. Man tā būtu. Šī ir neapskaužama, drāmu cienīga situācija, kad neko nevar labot, jo, kā viņš teica, "fact is a fact". Jo beigu beigās es būšu tā, kurai dikti sirsniņā dursies, haha. Cik salkani!