0:34

Pagājusi gandrīz jau nedēļa te, mājās. Un šobrīd, pēc ļoti trakas un miglainas nakts, es pavadu patīkamu, relaksējošu vakaru laukos, kur tiku pie vakariņām, pēc kurām gribas apēst pašu šķīvi un aplaizīt pirkstus trīs reizes pēc kārtas. Un es beidzot atcerējos, cik labi ir ēst to, kas garšo. Vai kā tas ir- ēst zemenes, kuras negaršo pēc plastmasas. Nav svarīgi, vai uz kādas ogas ir gruzis, melnums, caurums vai nesmukums, jo tur jau ir to ogu burvība, tas dabiskums.
Šodien lasīju rakstu, kas daļēji varētu būt balstīts uz mani, tikai dienu pēc es saņēmu nepatīkamas ziņas no Londonas. Tagad tur visi, kas zina mani, droši vien domā par mani to pašu, ko rakstījuši visi tie cilvēki, kuri komentējuši iepriekšminēto rakstu. Sarežģīti, jeh? Es zinu, ka tas, kur esmu iepinusies tagad, nevienam nav labvēlīgs. Nav labi turpināt burvīgi iesākto to, kas varētu sāpināt visus, ieskaitot mani. It īpaši nav labi, ja tu dari to, ko nevienam nenovēlētu un negribētu, lai kāds nodara tev. Un ja dzīvē jau iepriekš esi bijis blakus cilvēkam, kas gājis kam tādam cauri, viss dedzina kā sāls uz svaigi cirstas rētas. Nemaz nejūtos lepna par to, ka mani draugi visu zina. Es īpaši nedomāju par to, kā viņi visu uztvers. Varbūt mainīs domas. Par mani, manis noteiktajām vērtībām un nepārkāpjamiem principiem. Un tomēr, man ir dziļi vienalga, jo ja jau es domāju par šo cilvēku biežāk, nekā par savām bālajām kājām, kuras būtu tuvākajā laikā ātri jānosauļo, tas nozīmē, ka es kā vienmēr dzīvoju divās pasaulēs. Realitātē un puslīdz iespējamajā nerealitātē. Es nekad nebeigšu savā galvā zīmēt to, kā viss varētu būt. 
Vakar man ļoti daudzi jautāja, kā man gājis Londonā. Un es visiem dievojos, ka ļoti gribu atpakaļ. Domāju, ka to pat varēja pamanīt vakara beigās, kad es puslīdz turoties kājās izlēmu, ka man palicis garlaicīgi un ļoti gribas ēst. Pulkstenis bija tikai 2 naktī... Nezinu, no kā man palika tik slikti- iedomīgajiem cilvēkiem sev apkārt, kuru man tik ļoti nepietrūka (kā jau manā māju-baumu pilsētiņā ierasts), vai sajūtas, ka vakars nebeigsies tā, kā tas parasti mēdza beigties manā mīļajā metropolē.
Un vispār, atrasties mājās pēc tik ilga laika, ir ļoti... nu pārņem divējādas sajūtas. It kā jau nemaz nav nekas tik diži mainījies, pat cilvēki liekas tie paši. Un, ja kāds man pasaka- re, Jolanta, gandrīz gads pagājis, paliek nedaudz jocīgi. Tas reizēm skan kā mājiens, lai es mēģinātu saskatīt atšķirības kā tajās avīžu pēdējās lappusēs. Un tad vakar es ar kādu saskatījos un tam kādam bija kas tāds, ko es nebiju gatava redzēt tik drīz, jo es aizvien nesaprotu, kā ar to tikt galā. Esmu cita Jolanta un man tam gribas ļoti dzīvot līdzi. Esmu atbraukusi uz mājām, lai izbaudītu laiku šeit, nevis kasītu sev nervus un iepītos nevajadzīgās drāmās.