"Ir viena lieta, kas man nāk prātā ik pa laikam. Nē, vispār divas lietas. Viena no tām ir persona, kura siltuma vietā izstaro aukstumu. Liekas, ka starp mums ir kas zudis, taču nav ne jausmas pa kuru laiku. Varbūt laiks ir neredzot dzēsis lietas, kuras vienmēr bijušas tepat. Iespējams dažu mēnešu kopdzīve ir devusi jaunu skatienu uz lietām. Tikpat labi tas varētu būt otras personas skatījums uz lietām. (..) Es no visas sirds mīlu šo personu, taču tagad šaubos, cik ilgi spēšu sniegt savu patieso "Es" kādam, kurš manā priekšā pamazām izbāl."
Man likās, ka tad, kad atbraukšu atpakaļ uz mājām, viss būs citādāk. Un tā, man tik dārgā persona, pat uzdrīkstējās pa telefonu runāt un solīt pilnīgu bulšitu. Es jau jutu, ka tie ir tukši solījumi, jeb manā valodā "plika diršana". Diemžēl es vairs nespēju un pat NEGRIBU atrast spēku cīnīties ar šo visu. Man negribas žēloties un sūdzēties, esmu nogurusi no sevis došanas un nekā saņemšanas pretī. Cik neizdevīgi un nevajadzīgi! Tagad esmu saņēmusi daudz lielāku siltumu un atsaucību no personām, ar kurām agrāk man nebija tik tuvas attiecības. Un es jūtos labi pat tā, pa pusei sagrauta. Realitāte vienmēr sāp, jo gandrīz nekad nepietiek ar to, kas dots. Žēl, ka jau atkal es neesmu labāka par to, kas māk, rupji sakot, pist smadzenes un tēlot upuri pat tad, kad viss viņa tēlojums smird pēc govs sūdiem. Ai, lai jau nu!
Es vēl aizvien neesmu aizmirsusi par to, par ko esmu sapņojusi jau labu laiku. Es šo sapni noliku malā, taču tagad tas uzjundī ar vēl lielāku spēku. Tā ir, ja nobīdi savas kvēlākās vēlmes malā, tās tā pat uzpeld kā tikko iemests pludiņš vai izskalojas krastā kā izsenis iemesta pudele. Un tad jāuzdod sev jautājums- vai tā ir godīgi? Ne jau dzīvei jājautā, bet pašam sev. Vai ir godīgi pret sevi, ka vēl neesi izdarījis un panācis to, par ko sapņots tik ilgi un darīts viss, bet ne viss iespējamais? Man saka, un es pati sev atgādinu to, ka gandrīz vienmēr dabūju to, ko vēlos. Un ja esmu nolēmusi, ka gribu, tad, kaut skrāpējoties gar sienu, aiz kājām izvilkšu no nekurienes kaut ko. Tā, lūk, ir jāsapņo!
Es nezinu, cik ilgi vēl škrobēšos par sevis piečakarēšanu. Būtu zinājusi, ka viss beigsies tā, kā tagad tas ir iesācies, būtu nopirkusi biļeti atpakaļceļam jau uz jūlija vidu. Taču kāpēc man jāžēlojas tikai par vienu personu, ja man apkārt ir tādi cilvēki, kuri no manis neko nepieprasa? Redz, zvīņas uz acīm būs vienmēr, ja cilvēks, kas tev ar savu vienaldzību un "aklumu" dara pāri pats neredzot un nedzirdot. Un, ja tu saki, kā jūties, tad vainīgs esi tu pats. What goes around comes back around!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru