Visa Londona smaržo pēc slapja asfalta, līst lietus. Nezinu kādēļ gan es, pēc sāpju pilna rīta, ko man sagādāja tik tiešām nežēlīgas vēdersāpes, nolēmu aizbraukt uz Kamdentaunu un palūkoties, vai tik tiešām ir tā, kā mana labākā draudzene stāstīja. Un bija. Jauks tirdziņš, pilns ar visādām grabažām, sūdiņiem un pat tīri labiem jaukumiem. It kā atrodas Londonā, bet sajūtas kā tālo austrumu valstī. Kājas slapjas. Un tik un tā es izlēmu, ko tur gribu nopirkt. Es gribēju garu kaklarotu un tagad zinu kādu. Ķēdes pulksteni, senatnīgu. Kad to atver, redzams uzraksts "London". Vai nav forši?
Tagad es jau kādu laiciņu dzīvoju citur, ne savā mīļajā Islingtonā. Šobrīd dzīvoju pie savas draudzenes un liekas tik interesanti, ka katru nakti nu var runāties tīrā latviešu valodā. Hmm, neteiksim, ka tīrā, jo mana valoda ir diezgan "netīra", pareizāk skanēs- tīri latviski. Laikam...
Man šis rajons patīk- pats, pats Ziemeļu Londonas nostūris, netālu no RAF muzeja, kas man tīk tikpat ļoti kā moringas smarža. Tik žēl, ka visas lietas, kas darāmas, atrodas tuvāk Londonas centram. Bet ko nu tur vairs, necik daudz nav atlicis.
Vakar es aizgāju no "Hilton". Atdevu savu vārda nozīmīti, priekšautu, Micros karti un skapīša atslēgas. Pretī saņēmu visai dārgu dzirkstošo vīnu, tik vien tāpēc, ka tur nostrādāju veselus 5 mēnešus. Nē, vispār jau gandrīz vai pusgadu, jā. Cik gan ātri tas laiks pagāja! Ak, jēzus!
Pavisam nesen es atgriezos no Latte kafijas pauzes ar viņu. Mēs satiekamies katru dienu, lai gan tas viennozīmīgi nav atļauts viņa dzīvē. Un tomēr, vārdi "you are worth it to risk" skan diezgan patiesi. Pirms dažām dienām mēs apmeklējām Royal Albert Hall, kur Royal Film Orchestra spēlēja filmu skaņas celiņus (lai jau nu iet latviskais variants, lai gan skan tik tizli). Es biju sajūsmā par labajām sēdvietām, pašu zāli un, galvenais, par pašu orķestri. Pēkšņi es iemīlējos vijoles solo, kuru spēlēja kāda sieviete, kad tika izpildīts "Schindler's List" soundtreks. Un vispār dzirdēt to dzīvajā, malkojot baltvīna glāzi, bija kas neaizvietojami pacilājošs. Bet vislabākais ir tas, ka blakus tev sēž cilvēks, kuru pēdējās dienās es iemīlējis pārāk stipri. Ļoti aizliedzami stipri. Šķībi, greizi, nepareizi. Un lūkojoties uz viņu, es sev jautāju, vai neskatos spogulī. Un jautāju, vai tā vienmēr lemts, ka persona, kas tavā skatījumā ir tik perfekta kā silta tēja aukstā rudens vakarā, atradīsies situācijā, kad neviens ne otrs nevar neko mainīt vai izraut kaut matiņu. Es kādu laiku atpakaļ domāju, ka nevar būt, ka kaut kur tuvākajā laikā atradīšu kādu, kas tik ļoti ekvivalents manam Mr. Perfektajam, pat daudz tuvāks tam, kuru agrāk liku šajā pozīcijā. Bet redz', dzīve izspēlēja savas kārtis. Un tagad gan esmu ļoti pārliecināta, ka mājup es zināšu, ka kāds mani gaida atpakaļ, lai gan tā vietā vajadzētu nekavējoties sākt atveseļošanās kursu vai nopirkt jūtu dzēšgumiju.
Lai gan runājām, ka 2 mēnešu laikā, ko pavadīšu dzimtās zemes zaļumos, viss var mainīties. Viņš zina mani, es zinu viņu. Un ko tur daudz? Man kaut kā netīkojas aprauties pusceļā, jo Londona mani sauc, Latvija sauc, bet mana sirds tāpat zina, kuru es beigu beigās izvēlēšos.
Jo cilvēks, kas tik daudz kā devis vien mēneša laikā ir daudz lielākā vērtībā kā tie, kas mīņajas daudz lielāku laika periodu. Esmu sevi pati izārstējusi no tukšām cerībām, neveiksmīgām jūtām un naivas ticēšanas. Kā tur bija tas teiciens par rozā brillēm? Kaut kāds jau bija, jā. Bija man tādas, bija. Un vēl gan jau ka būs, taču ne vairs ar to personu. Labi, es sāku pārāk daudz rakņāties bloga arhīvos. Man labāk patīk domāt par tiem dažiem ierakstiem, kas tapuši pēdējā laikā.
Es jau jūtu Latvijas gaisu. Jau ar vienu kāju esmu uz lidmašīnas klāja. Lai gan te viss finansiāli beidzās bēdīgāk, nekā domāts, es neskumstu, jo galvenais ir tas, ka redzēšu tos, kurus mīlu. Un kuri gaida mājās mani.
Jolanta brauc mājās jau pēc ... dienām!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru