Atrasties mājās pēc tik ilgas prombūtnes ir... interesanti. Man likās, ka būs tikai un vienīgi patīkami, taču kaut kas iztraucēja, vēl aizvien neesmu sapratusi kas. Skumstu pēc Londonas. Tā tik tiešām ir vieta man.
Draugi rakstīja, ka esmu izmainījusies. Pieaugusi, nopietnāka. Un esmu arī. Londona mani izaudzināja kā mazu bērnu no pašām saknēm. Rāva ārā to, kam nevajadzēja palikt manī un iestādīja ko tādu, ko sen biju gaidījusi. Nedaudz raujos atpakaļ pie sava īpaši svarīgā cilvēka, kura telefona zvanu man dikti pietrūkst.
Vēl nekas nav sācies- vēlu nakts pastaigu, alkohola pilnu ballīšu un nebeidzamu sarunu par to, kā vienam otram gājis. Vēl neesmu uz ielas satikusi kādu, kas nav redzēts mēnešiem ilgi, kura balss klātienē nav dzirdēta. Nē, es vienkārši guļu mājās un nespēju noticēt, ka esmu šeit. Bet gribu, gribu uz Londonu nu ļoti, ļoti.
Gulēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru