vēsture atkārtojas

Diena skrien pēc dienas, un es jūtu, cik ātri skrien prom patīkamais. Dzīvot kopā ar kādu, kas ir īpašāks par retāko beisbola kartiņu vai vecu radu fotogrāfiju, ir visnotaļ uzmundrinoši, līdz mirklim, kad tu jau pamazām sāc vākt kopā mantas, kas samētātas pa stūru stūriem. Galvā skan visvisādas domas un muļķīgi jautājumi, uz kuriem negribas atbildēt. Jau otro reizi pēc kārtas sanāks noslāpēt emocijas un atgriezties savā pelēkajā, vientuļajā ikdienā, kur nav laika skumjām un vēlmēm pēc otra rokas. Vēsture atkārtojas.
Vakardiena bija mana vārda diena. Cik neizsakāmi nevajadzīga un lieka laika tērēšana, lai uz 24 stundām nokļūtu uzmanības centrā. Lai gan es nesaku, ka man nepatīk saņemt dzeltenu rožu pušķi un tiešām ūbermīļu kartiņu, atbraucot no darba. Tas viss pieder pie lietas, pie tās pašas vārda dienas, taču šķiet nedaudz taustāmāk. Ir lietas, ko cilvēki tev sniedz vien aiz iemesla, jo bail rīkoties bez tā. Nezini, vai pieņems, vai sapratīs, vai gribēs. Es no šīs personas pieņemtu jebko. Gan slikto, gan labo, jo tieši no tā pastāv tas; tas pats.
Es atkal meklēju otru darbu. Materiālajā ziņā, no vienas puses, jo ar vienu, pusslodzes aldziņu man nepietiek, lai teiktu, ka esmu "uz viļņa", drīzāk jau konstantīvi "uz sēkļa". Un no otras puses- lai aizmirstos. Lai kļūtu par vienu no tiem, kas saka "man nav laika domāt un sapņot, man nav laika baudīt. Un pats galvenais- ilgoties.". Jā, esmu bohēmiķe vienā ziņā, taču līdzko es pieskaros tēmai, ko sauc par "jūtām" (jo man vienkārši negribas lietot spēcīgāku vārdu), tad esmu pelēka sindromiķe, kurai vairāk gribas nodarbināt smadzenes, nekā ļaut tām darboties. Jo ja kas notiek mehāniski, tad mentālām lietām nav iespēju iespraukties pa vidu. Tā lūk, es cenšos aizmirsties.
Izskatās, ka atkal tā drāma rāpo augšup pa kāpnēm, lai ielīstu caur manu logu. Un tā maita ir klusa, kaut gan labi pamanāma. Un ne jau pie durvīm tā klauvēs, bet gan lēni un gļēvi klunkurēs, lai es "aiz nepacietības" viņu gaidītu.