Man nepatīk dalīties ar lietām, kas mentāli pieder man. Tas ir tāpat kā, būdama maza meitene, es negribēju atdot/aizdot lietas kādam citam, ja es zinu, ka varu paturēt tikai sev. Bet diemžēl tā ir dzīve. Es dalos, pat ja negribu.
Šajā nedēļas nogalē mēs sēdējām pie Tower Bridge un dzērām vīnu. Es sapratu, ka beidzot esmu vietā, kur vēlos būt, un zināju, ar ko vēlos būt. Tajā brīdī man atmiņā atsaucās kāds sens, sens ieraksts, kurā es vēlējos tieši to, kas notika pats no sevis. Varbūt taisnība vien ir, ka laiks ir relatīvs. Pēkšņi man rokās bija tas, kas iepriekš vien pastāvēja idejas formātā. Lai gan vajadzēja vien pienākt nākamajai dienai, kad šī burvelīgā sajūta tika noēsta kā milzīgs siera kūkas gabals.
Londonā ir ellīgi karsts, bet es neesmu par to stāvā sajūsmā. Man gribas lietu un apmākušās debesis. Es nepazīstu Londonu, kurā ir 29 C plusā. Tā nav mana Londona. Bet es nesūdzos. Tomēr bija skaisti nedēļas garumā braukt cauri saulainai Londonai, astoņos no rīta. Un skatīties, kā metropole mostas.
Ar laiku es kļūšu tāda, kā gribu būt tagad. Esmu mainījusies, par nožēlu kādam, par prieku citiem. Pēkšņi es vairs neredzu vitālu iemeslu uztraukties par cilvēkiem, kuri cenšas izbojāt manu dzīvi, minot iemeslus, kas ir tik sena pagātne, ka pilnīgi vemt gribas. Varbūt es esmu persona, kurai ir daudz svarīgākas lietas, ko darīt savā dzīvē. Vai labāki plāni nākotnei. Nejūtos vainīga, ka daži ir tik nožēlojami radījumi, bet tomēr bakstās gar mani. Jā, laikam jau tomēr mūs piesaista tie, kuri ir labāki par mums pašiem, tāpēc es dodu savu atļauju turpināt mani bakstīt.
Dienas doma: draugiem.lv priekš manis ir kļuvis pilnīgi bezjēdzīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru