Pamazām tuvojas novembris un tā kā jāsāk vilkt ārā izglītības dokumenti, kuri gan šķiet galīgi noputējuši ka briesmas. Lasu par draugiem un paziņām- visi viens pēc otra pamet Latviju. Un gudri diskutē. Es zinu, ka vienmēr domas un viedokļi dalīsies, bet varu vien pateikt vienu- es jūtos laimīga te, un izdarīju pareizu izvēli. Nekas no tā, kas man ir šeit, mani sagaidītu Latvijā. Tāpēc- zaļo gaismu, lūdzu!
Pavisam nesen es izbaudīju to, ko vienmēr daru, ja man gribas labi pavadīt laiku Londonā, respektīvi, klausīties radio un braukt autobusa otrajā stāvā. Un neviens tevi negaida, nemeklē un netraucē. Un tu sēdi, domā par neskaitāmām lietām, kas grauž tavu sirdi un prātu.
Es nevaru tā turpināt mūžīgi. Neviens nevar gaidīt mūžību un trīs ceturtdaļas, lai atrastu mieru ar kādu, kurš ir svarīgs. Man gribas cīnīties pretī vēlmei sabrucināt to, kas slepus būvēts tik cītīgi kā lego klucīšu tornis. Ir sajūta, it kā gabaliņš pēc gabaliņa tiek noņemts no torņa augšgala, un katrs klucītis sāp kā nervu sasprindzinājums.
Es agrāk nemēdzu būvēt tornīšus. Iepriekš tornītis jau bija gatavs, bet ar katru jaunu dienu, kas bezcerīgi vilkās viena pēc otras, mēs abi kopā jaucām tornīti nost. Reiz man bija attiecības, kur es nevarēju tikt klāt pie klucīšiem, jo noteicējs bija otrs cilvēks. Viss beidzās, līdz to noteica viņš. Kopš tā laika tikai es un vienīgi es esmu tā, kas grābstās ap šo konstrukciju. Jā, laikam jau ir neprātīgi attiecības salīdzināt ar bērnu spēļmantiņām...
Vai mans tagadējais tornītis brūk? Jā, tas brūk, un man bail, ka drīz no tā nepaliks vairs nekas, kā tikai skaistas atmiņas.
Esmu sev nospraudusi mērķi, kas jāsasniedz līdz Jaunajam Gadam. Ir beidzot jāatrod vīriešu smaržas, no kurām man reibst galva, ļimst ceļi un paaugstinās asinsspiediens, bet kuru nosaukumu es nezinu. Katru mīļu brīdi, kad es tās sajūtu uz ielas, metro vai lielveikalā, man šķiet, ka esmu pavisam kur citur. Skan bezsakarīgi un vājprātīgi, jūs teiksiet, bet man šķiet, ka tas ir priekš manis. Jo katrai personai jābūt kam tādam, kas sajauc prātu vien maza nieka dēļ. Un ko es darīšu ar tām? Lietošu pati! Nekur jau nav rakstīts, ka meitenes nedrīkst lietot puišu smaržas, it īpaši tad, ja var ģībt pēc tām, kā pēc labi iestudētas simfonijas.
Un ja runājam par simfonijām, es gribu reiz novecot milzīga savrupmājā, klausoties klasisko mūziku uz gramofona savā kamīnzālē. Šķirstīt, jaukt un atcerēties jaunības dienu atmiņas un dzert vecu baltvīnu. Un kājām vienmēr būtu silti, bet manai sirdij- nekad auksti.
Man nesen jautāja, vai es vēlētos redzēt savu nākotni. Es atbildēju, ka negribētu, jo tad es zinātu, ka neko nevar mainīt pat tad, ja bilde nepatiktu. Man ir labi vien ar to, ka izdzīvoju savu tagadni, bet apzinos savu pagātni.
Londona rudenī šķiet dīvaina. Es vēlos, lai šogad snigtu atkal.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru