Es nesen sabrucināju tornīti pavisam. Palikuši vairs tikai pamati, un kas
to lai zina, vai viss tiks būvēts atkal no gala, vai paši pamati tik pamesti
novārtā. Šobrīd ļoti sāp. Es cenšos par to nedomāt un reizēm pat sanāk. Es
cenšos saņemt sevi rokās un atgādināt to, ka tam visam nav jēgas. IR grūtāk,
nekā biju domājusi un NAV vieglāk, kā biju cerējusi.
Iestājies apjukums, kad nevar saprast, vai labāk atstāt visu kā bija, vai
sagrozīt atlikušo par sliktu mums abiem. Man galvā šaudās miljons atšķirīgu
domu un lēmumu, es nespēju noķert īsto, pareizo un vienīgo. Varbūt tāpēc, ka
tāda nemaz nav. Lai arī pēc kura teikumu es liktu punktu, tas nebūs pareizs.
Šoreiz sanāca tāds īss un lakonisks ieraksts, jo man nav daudz, ko teikt.
Jūtos vientuļa, un manā sejā ir kas zudis. Laikam jau tomēr šis cilvēks deva
vairāk, nekā bija redzams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru