Savā ziņā man pašai šķiet, ka es sev varu krist uz nerviem. Ar savām nejēdzībām un mūžīgajiem spriedumiem par to, kā ir nonākt otrā pusē. Kas ir otra puse? Tur, kur tu nokļūsti sev nezinot.
Tu dari, tu cīnies, tu raudi, tu smejies, tu ej uz priekšu. Es atcerējos pavisam vecu ierakstu, kas tapis labu laiku iepriekš. Par to, cik ļoti es vēletos kļūt par sievieti un būt tāda, kam vecumu uz pieres neuzzīmogot. Kā vēlētos būt pat nedaudz apbrīnota un apskausta. Bet nevis tā, kā tas uzrakstīts, bet gan tā, kā domāts. Vienkārši lai ir tā, ka tas ir redzams- man ir spēks un man ir iekšas. Jā, tā ir mana otra puse, kur esmu nonākusi. Mana otra puse ir tā, kur es palieku, kad zinu- negribas neko citu.
Cieņa ir tas, ko nevar panākt, ja tu neesi savā vidē, starp nepareizajiem cilvēkiem. Vai tad, ja tevī nav nekā, ko cienīt. Ir neskaitāmi daudz "personību", kuri to ieguvuši ar netīru muti, asiņainiem pirkstiem un tukšu galvu. Vai tas vispār ir jēdzīgi? Man slikti paliek uz tevi skatoties. Es nekad netaisos paspiest tev roku.
Lai jau paiet garam tās neskaitāmās reizes, kad es saku, cik man te ir labi. Cik tupi gan tas skan, kad tu saki "nožēlojami šitā izlekt un atkārtoties". Ja tev deg mati no tā, es ceru tev deg sirds. Kur lai es vēl ietu un skrietu?
Un es cienu, beidzot es sev spiežu roku un saku "darīju pareizi". Jo vairak tu tajā pusē sēdēsi un pūtīsi, jo labāk man.
Ja godīgi, es negribu vairs neko, kas mani velk atpakaļ pagātnē. Tos divus mēnešus, ko pavadīju Latvijā, es redzēju tik daudz niecīgu uzpūteņu, kas sēž sava mazā kalna galiņā un bārsta apkārt zaļus melus un plikas asprātības. Un man šķiet smieklīgi, cik ļoti maziņš cilvēciņš var skaļi ķērt, neredzēdams tālāk par savu sētu. Un viņš ceļ to augstāku, pleš savu pasauli tālāk un neredz, ka otra puse uz vietas nestāv. Es zinu, zinu, var izklausīties nedaudz egoistiski un uzpūtenīgi no manas puses, bet atvainojiet, man netīk daudzi ar kuriem, diemžēl, man vajadzēja pavadīt ilgu laiku kopā. Tas ir kā sēdēt kopā ar tiem mazajiem cilvēciņiem tajā šaurajā sētiņā. Un es vairs netaisos slēpt to, cik ļoti man jūs netīkat, lai man kaut vai no tā nagi krīt nost. Nē, es neesmu kļuvusi iedomīga vai visādi citādi neskarama, man ir nostabilizējušies savi uzskati par cilvēkiem, kurus es vairs nevēlos sev laist klāt, lai kaut saule krīt no debesīm nost. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka mani vis tik viegli nevar piedabūt piekrist lietām, kas šķiet dumjas un tupas.
Jā, es sevi cienu un tu man nepatīc. Ai, kā es šo pasauli mīlu!
Starp citu, man tevis ļoti pietrūkst. Draugs mans. Vienīgais saprātīgais, asprātīgais, kur lai es bez tevis liekos?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru