**
Šovakar es darīju ko tādu, ko, sevi darām, nekad nebiju iedomājusies. Es rakstīju savu pirmo, oficiālo līdzjutības vēstuli. Punkts pa punktam, vārds pa vārdam. Tintes triepiens un ieelpa. Doma galvā, vārdi uz papīra. Otram cilvēkam to lasīt ir tas pats, kas riteņbraucējam uzlikt šņabī iemērcētu marli uz nobrāzta elkoņa, bet tas palīdz. Vien daži labi pārdomāti teikumi, kas tapuši no sirds- tie nedziedē, bet vismaz mazāk sūrst pēc tam.
Es šo cilvēku pazinu. Varbūt mēs nebijām tuvi draugi vai draugi vispār, bet mums saistība bija. Un šovakar, kad es uzzināju par to, ka viņš ir aizgājis no dzīves būdams vien dažus soļus no mana vecuma, man pēkšņi kļuva grūtāk norīt siekalas. Liekas negodīgi un neticami, ka tev tas jāpieņem kā fakts, kas rakstīts enciklopēdijā. Cilvēka vairs nav. Tā vienkārši nav. Bija, bet nebūs. Nepatīkami tas, ka vairs nav tādas personas, kura tika uzrunāta; vēl vairāk tas, ka bija, un tu atceries katru vārdu, katru sveicienu, katru sakritību un atmiņu.
Es biju maza, toties mans brālis bija liels, un viņi kopā dauzījās apkārt. Arī man ir draugi, ar kuriem ir saglabāti kopīgi smiekli, stulbības, slēptas cigaretes un nedarbi, darbi un noslēpumi, bet mēs vairs netiekamies, un es nevēlos sevī ieģērbt sava brāļa ādā. Tagad, kad es biju tā, kas šīs ziņas pasniedza, man jāsaka paldies attālumam, kas mani un manu brāli šķir. Man nav jāskatās acīs. Es neredzu to tukšo atspīdumu, kas ir tikai cilvēkam, kas slēpj savas patiesās izjūtas. Kas tukši sevī atkārtojumā pārcilā to, kas bijis, bet vairs nav.
Es zinu, zinu, tam visam nevajag pielikt tik dramatisku piegaršu, bet padomājiet paši. Iedomājies cilvēku, kas, piemēram, sēdējis no tevis dažus metrus vairāku gadu garumā; kopā ar tevi slapstījies pa malu malām, slēpdams no citu acīm kādu kopēju nejaucību; dalījies ar tevi. Un tagad, kad laiks jūs labu brīdi bija viens no otra atdalījis, viņa vairs nav. Tas kopējais kā maza kārbiņa ir paņemts līdzi.
Es nelieku jums visiem pievērt acis dēļ mana dramatiskuma, jo pēc neilga brīža jūs tāpat katrs ielēksiet atpakaļ sava ikdienas rutīnā , un viss skries pa savām sliedēm, taču nav slikti pārdomāt dzīvi. Kāds, ko lielākā daļa no mana draugu loka labi zina, šobrīd sēro, un man žēl. Žēl arī tādēļ, ka man šis aizgājušais cilvēks nav vien "diemžēl kārtējais, pāragri no dzīves šķīries jaunietis", kā dēļ es rakstu šo līdzjutības vēstuli. Tas tādēļ, jo man no sirds žēl.
Es šobrīd pamazām mēģinu pārkāpt tādu neveiksmīgi tumšu līniju. Brīdī, kad es saņemu ziņas kā šīs, es dubultā saņemu ziņu, kas varētu ietekmēt manis pašas garīgo stāvokli. Diemžēl man ļoti tuvs cilvēks šobrīd cīnās ar neārstējamu slimību, kas, kā nežēlīga žurka grauž siera gabalu, knābā katru šūniņu un ietekmē veselo saprātu. Nu man ir izveidojusies neredzama sakaru līnija starp mani un manu ģimeni, lai es zinātu, kas notiek. Es negribu sevi nostādīt uz pašas malas, kad vajag nolaist rokas un sagatavoties ļaunākajam, bet laiks nodara tikai sliktu, vismaz šoreiz. Tas iet uz priekšu un es gaidu, gaidu, gaidu. Katrs vārds, ko man pasaka telefona sarunas laikā, ir jāsagremo, neļaujoties panikai vai vienkārši muļķīgām iedomām. Varbūt es esmu nākamā rindas kārtībā, kurai būs jātur sevi rokās.
Ir sasodīti grūti un neizturami nebūt blakus, kad tas nav iespējams. Tevi tur tālumā, tev neļauj kustēt, tev tikai truli jāgaida.
Es drīz izdošu pavārgrāmatu "Kā sevi morāli pa (sa-) gatavot ".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru