Skatos "Notting Hill" pa televizoru. Ir tikai jāiekāpj autobusā un jāpagaida kādas plikas 40 minūtes, es būtu tur. Radio dzied "this is the life", jā tiešām.
***
Otrdiena, 14:08
Es šodien iedomājos par Siguldu. Kad man bija kādi astoņi gadi, mēs kopā ar vecākiem aizbraucām uz turieni vasaras laikā. Es tiku pie tās mazās koka nūjiņas, kas patiesībā man atgādina Poliju. Tagad man gribas uz Siguldu. Nesaprotu kāda jēga šai rindkopai...
Manā dzīvē beidzot ienācis kas tāds, ko sen jau gribējās, bet nekad nesanāca dēļ apstākļiem, resursiem un citiem trūkumiem. Esmu savā nedēļā ieķeksējusi kino dienu. Es mīlu kino, man to vajag. Tas ir kā vitāla deva lietu, no kurām tu veido savu ikdienu, bet tā nav tik ordināra un ierasta. Tā ir kā siera kūka, ko tu nopērc reizi nedēļā, jo ieejot veikalā tu atceries, ka ir pienācis laiks, un tu esi to pelnījis.
Pēdējo dienu laikā ir sanācis daudz ko apdomāt. Laiks iet uz priekšu un ap mani atkal sākt vilkties kārtējie jautājumi mākoņi, kas mani tikai un vienīgi nospiež. Esmu izpētījusi simtiem veidu un ceļu, pa kuriem iet, jo manai dzīvei ir jābūt kādam mērķim, kā tas bija vidusskolu beidzot. Man bija trīs lietas prātā- drošais ceļš, vēlmju ceļš un sapņu ceļš. Es biju pārāk liela individuāliste, lai ietu drošo ceļu, jo tas nozīmēja nedomāt līdzi, bet gan skriet pakaļ. Vēlmju ceļu es iesāku tajā brīdī, kad pirku biļeti, lai dotos uz Londonu, un tagad, kad esmu šeit, man atkal ir izvēle- turpināt to pašu, vai pagriezties uz visiem 180 grādiem. Es minstinos un mīņājos jau gandrīz vai divus gadus. Patiesībā man pēdējais teikums bija jāraksta pagātnes formā. Esmu izlēmusi.
Neviens nav teicis, ka tas būs viegli. Bet kā es varu zināt, ka tas nav priekš manis, ja es neesmu mēģinājusi? Tikai izgāšanās vai svarīga kļūda var pateikt tev priekšā vai esi izdarījis pareizi. Lai gan šķiet, ka soli atpakaļ spert ne vienmēr var, šajā gadījumā es to spēšu, ja kas noies greizi. Ir tikai viens "bet", kas traucē kā drupača, kas iekritusi zābakā. Tas ir laiks. Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka tā ir svarīgākā lieta, kurai nav vērtības, jo tu nevari iegūt vairāk, nekā tev tas iedalīts. Man nav bailes no neveiksmes, man nav svarīgi, cik daudz kritikas es saņemšu par savu izvēli, mani neinteresē, vai kāds smagi nopūtīsies. Man galvenais ir tas, vai laiks, ko es savai izvēlei ziedošu, būs bijis tā vērts.
Neviens vēl neko nezina un neuzzinās ar', līdz es uzzināšu, vai esmu bijusi veiksmīga. Nekas nav iesākts, jo man nedaudz, nedaudz vajag pagaidīt. Sakrāt drosmi stabiņā. Nav tik viegli sperties uz priekšu kam tādam, ko visu savu dzīvi esi vēlējies. Varbūt, ja es spēšu turēt ciet savu muti, man izdosies to noslēpt pietiekoši ilgi.
Lai nu kā, esmu lepna par sevi. Es zināju, ka neesmu viena no tiem, kas izvēlas "drošo ceļu", jo tā ir vispelēkākā, aprēķinātākā izvēle, kura sev līdzi stiepj tik daudz vilšanās sevī. Es neesmu tā, kas visu savu dzīvi grib pavadīt iesprūdusi pulksteņa ciparnīcā, gaidot, kad pēkšņi notiks kas tāds, kas uz laiku izjauks rutīnu un pārplēsīs rāmi, kurā pats sevi esi ielicis.
Un vēl es zinu, ka savā ziņā ir labi nebūt uz sava "vēlmju ceļa", jo, lai gan tas ir tik garantiju pilns, es negribu būt viens no tiem cilvēkiem, kas "zina, ko dara un dara savu darbu pienācīgi". Man nav sev katru dienu jāatgādina, ko es protu itin labi un pat perfekti. Jā, no vienas puses nav slikti izmantot savu talantu, izciest 3-5 gadus un tad jau atkal būt virsotnē, līdz kāds jaunāks tevi nogāž. Smaidīt, jo viss ir labi, bet iekšēji nožēlot, ka laiks ir pagājis, un tu ar savu izvēli esi nobeidzis to, kas iespējams bija tas, ko vajadzēja izmēģināt.
Tikai mēs paši sevi spējam nogalēt, skrāpējot iekšpusi ar sirdsapziņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru