Pēc šim trim dienām, kuras šķietami pārvērtušās trijās nedēļās, ja ne pat mēnešos, ieejot dušā ir cerība, ka visas sāpes, nožēla un citas negatīvās emocijas noskalosies lejup pa cauruli kā vakardienas saskābušais biezpiens. Uz vienu brīdi ir pat ok, liecies sev tīrāks, mazāk smaguma, bet tas ir tāds mazais māneklis, ar ko tu pats baro savu prātu.
Rīt man jādodas atpakaļ uz darbu, kur ir jāsmaida, jāsmejas, jāpriecājas. Es zinu, ka agri vai vēlu es tāpat atkal ielēkšu atpakaļ šajā posmā, kad viss atkal liekas skaists, pasakaini balts un spožs. Jolanta atkal priecāsies, mētāsies ar pārstedzoši smieklīgiem vai muļķīgi dumjiem jokiem. Un Jolanta pati sev saka, ka tā vajag, dzīve turpinās pat tad, kad esi izbraucis cauri visādām bedrēm, ciņiem, purviem. Tikai fakts, ka man vēl tam nepietiek spēka un, pats galvenais, gribas, ļoti traucē izrauties no šīs negativitātes, kur pati sevi turu. Tagad es saprotu, ka atvadām, lai arī tā ir lieta, kurai visiem bail iziet cauri, ir neatdalāmi liela nozīme. Iespējams, ka tas arī mani tā šausta, tāpēc ir tāda sevis trobelēšana un tiesāšana.
Pa šo laiku esmu tik daudz dzirdējusi pret sevi vērstu frāzi "Tu esi stipra/Tev jābūt stiprai", ka vemt vai gribas. Tāpēc, ka es pati sev ļauju būt vājai, vismaz šoreiz. Cilvēka spītībai loģika neko neizsaka. Tāpēc jau arī to sauc par spītību- tā vienmēr darīs pretēji tam, kas šķiet loģiskākais un saprātīgākais.
Manī šobrīd mīt nerimdināma vēlme braukt mājās. Ne jau tādeļ, lai aizbēgtu no kaut kā. No tā, kas man ir, nevar aizbēgt. Tas, kas man šobrīd ir, ir nekas. Tieši tā, tur ir arī lielā problēma. Man nav nekā, un tas patiešām spiež kā kurpes, kas izmēru par mazu. Viss, kas man ir, atrodas vairāk kā divu tūkstošu kilometru attālumā. Varbūt es uz visu skatos tik skeptiski tādēļ, ka esmu nepacietīga persona, man visu vajag uzreiz un tagad. Es necenšos būvēt māju pa ķieģelītim vienam, diviem, es tveru rokās, cik tik sanāk, grābju, neredzot, ka tik daudzi krīt ārā man no rokām.
Dzīve tavās rokās ieliek tik daudz atbildības. To, par ko tu kļūsi, kur tu iesi, kas tev pienāksies. Tāpēc nevar vainot dzīvi, vienmēr sanāks vainot pašam sevi. Kāpēc gan jau pašā sākumā tā nevar pajautāt, vai tu vispār vēlies uzņemties šo lietu uz saviem pleciem? Rūpēties par savu nākotni... Tava nākotne beigu beigās kļūs par kāda cita tagadni, ne tikai tavējo. Un tā mēs riņķosim uz apli, uz apli.
Es vairs nezinu, ko nu vēlos, tik pamatīgi daudz lietu, ko apdomāt...
Man žēl, ka tā puse no manis, kas vienmēr zināja, ko vēlas un mācēja izanalizēt, kā to iegūt, ir kaut kur pazudusi, vai atpalikusi. Kaut kur aiz muguras man, vai nu priekšā. Varbūt viņa panāks mani, vai nu es viņu. Ar laiku.
Viss notiek ar laiku. Rētas dzīst, lietas mainās, cilvēki tāpat. Man riebjas laiks un tas, ko tas dara.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru