Statistika

pirmdiena, 2012. gada 3. septembris

kārtējais alvas zaldātiņš manā kolekcijā

Vai dieniņ, vai tiešām esmu saņēmusi mīnusiņu par savu iepriekšējo rakstu? Un tagad mani tas ir apturējis? Pilnīgi nemaz, nekad. Liec man to mīnusu, neliec, es tāpat esmu te, atvērta kritikai, atvērta negativitātei tikpat ļoti, cik visam pozitīvajam un labajam. Man tiešām vienalga, pat ja nezinu par ko un kurš. Bet es neroku, es pārkāpju pāri.

Dāmas. Smalkas, elegantas lēdijas. Manieres izcilas kā melnie ikri. Izskats tik sterils kā pulēti sudraba galda piederumi. Es? Viena no viņām? Nē. Smukas kleitas, glītas augstpapēžu kurpes vai perfekta lūpu līnija- jā, tas man var patikt, es varu, taču negribu. Nebūtu miera, ja tas viss kļūtu par ikdienas rūpi, soli un saturu. Ar laiku smukā kleita pūtu skapī uz pakaramā un to nomainītu nošņurcis vīriešu T-krekls; papēži noklātos ar putekļiem, bet lūpu līnija liktos tik bezjēdzīgi lieka. Ar smagu nožēlu un nopūtu es pieņemu faktu, ka tādai ir jābūt meitenei, lai patiktu tam, kurš šodien jau atkal lika manām asinīm gandrīz vai vārīties. Tāpēc es laikam nedaudz atslābu, mazliet atkausēju savu ledaino attieksmi, jo varbūt ir labāk laist vaļā lietas, kas pie tevis tāpat nelīp. Un, šķiet, nostrādajusi ir nojauta, ka drīz viņš jau būs viens no tiem alvas zaldātiņiem, kas stāv plauktā ar uzrakstu "izsapņots un nebijis". Tu saki viss var mainīties? Liktenis? Tava intuīcija? Tā mana intuīcija man jau paša sākumā iemānīja glupības, ka varbūt tomēr kaut kas ir. Stulbene.

Pārdzīvot neveiksmi, jā, tas nav viegli, bet vēl grūtāk ir sadzīvot ar neziņu. Tad ne šis, tad ne tas. Ne man ir, ne es zinu, vai būs. Vai būtu bijis. Tāpēc man laikam negribas vēl soļot prom. Nezinot.

Tas viss, kas ar mani tagad notiek, reizēm liekas tik mazsvarīgs, taču, ja tā labi visu apdomā, tajā cilvēkā kaut kas ir. Nevar būt, ka nav. Jau pusgadu domās un cerībās turos klāt, bet kad fiziski esmu netālu, viss sastingst, sasalst, atmirst kā Fukušima pēc atombumbas uzlidojuma. Man bail no emociju gammas, ko šis cilvēks manī rada.

Jā, tu, mans jaukais, esi pavisam maģisks. Kā metamais kauliņš ar sešiem sešiniekiem, kā pildspalva ar mūžīgo tinti. Grēks būtu tevi neuzzināt.Vai tiešām tu būsi pirmā lieta, ko, tik šaušalīgi gribot, es tomēr neiegūšu?

Es sapnī redzēju tevi; manu ideālo, perfekto cilvēku. Tu biji man tik tuvu, tik ļoti tuvu, es no tevis nedaudz bijos. Varbūt vairāk es bijos no tā, cik īsts tu biji. Sataustāms, patiess, vēlams. Bet varbūt tādēļ, ka es zināju, ko redzu. Un pirms es spēju saskatīt kā tu izskaties, es pamodos.

Kaut kur biju lasījusi, ka cilvēki, kurus tu, šķiet, nepazīsti, bet redzi sapņos, patiesībā vienmēr mājojuši dziļi tavā zemapziņā. Viņi ir jau satikti, dzirdēti, redzēti. Un ja tā tiešām ir, es ceru, ka atkal satiksimies.

Nav komentāru: