Viņš atnāca pie manis sapnī un piedāvāja mierināt. Piedāvāja savu atbalstu, savu apskāvienu un siltus vārdus. Vienīgais, ko es atceros, ir sevi strupi noskaldot, ka "man tevi nevajag, es pati perfekti tikšu galā". Un tā arī ir. Man tevi nevajag. Tu nekad neesi bijis te, kad vajag. Tā viena vienīgā reize bija, protams, pavisam nesen, bet es neļaušu tev to uzsēdināt visa augšgalā un lielīties kā pāvam par paveiktu varoņdarbu. Piedrāzt man tos, kuri grib pievākt sev visu lielo atbildību, bet nekad nedarīt, ja lūdz. Piedrāzt tevi un tavu mūžīgo bailīgumu pieņemt mani un skatīties man acīs. Es neesmu spēcīgāka par tevi, es neesmu stiprāka vai lielāka, esmu priekš tevis sarežģīta, nepareiza un nesaprotama. Ja pie tā visa esmu vainīga es, tad man ir žēl tevis. Cilvēks neizvēlas cilvēku, ja tas ienāk viņa dzīvē vēl neizveidots. Es biju plastalīns tavās rokās, bet tu nekad, nekad neķēries man klāt un mani neveidoji, tāpēc piedrāzt. Es atkal saku, piedrāzt tavus centienus mani tagad locīt kā stieni uz vienu, otru pusi. Esmu nelokāma, it īpaši tagad, kad es redzu- tevis nebūs klāt, kad man tiešām vajadzēs. Kā dzert, kā ēst, kā gulēt. Neviens nekad nav teicis, ka cilvēki patiešām nevar mainīties. Viņi var, tikai negrib. Es negribu. Tevi mani jāpieņem, jānorij šis fakts kā ūdens malks, kā pašsaprotama lieta. Ja tu nevari, tad man pietiek. Esmu piekususi izlikties, ka tā šim visam jābūt un jāstāv uz vietas. Diemžēl es jau esmu izveidota, izlocīta, izskolota.
Jau otrais cilvēks aiziet no manis. Pagāja vien seši mēneši.
Šis gads ir vienkārši briesmīgs. Briesmīgāks par briesmīgāku. Es reiz jau rakstīju par to, kā ir nosapņot savas dzīves lielāko murgu, bet to neizdzīvot. Tagad esmu šī murga vidū, viena pati kā nomaldījusies zeķe zem gultas. Viena pati kā īkšķis plaukstas sānā. Tikpat nožēlojama kā vientuļš zvejnieks vecā laivā. Es laivoju viena pati cauri visai tai lielajai vētrai, kas manai dzīvei iet pāri, un man nav neviena, kas palīdzētu noturēt airus. Te es esmu, lielajā, drūzmainajā Londonā, kas pilna trokšņu, cilvēku, enerģijas, bet es tam visam slāju garām kā tukša vieta, kurai nav miera, nav atvieglojuma, vien pilna galva skumju, dusmu un bēdu. Brīžos kā šis, man gribas pašai sevi vilkt uz priekšu, stumt un lādēt kā vecu kumodi. Neesmu es vārga, jo man likās, ka, ja tas pienāks, es jau sen būšu sakravājusi mantas, iesaldējusi vēlmi te būt un būtu mājās, kur man nākas būt. Taču ne. Tā vietā es stingri palieku, kur esmu, kā Kārlis Ulmanis. Ir sāpīgi. Spītēties un reizē žēlot sevi. Sevis žēlošana cilvēkam ir liels rakstura pārbaudījums. Ir tādi, kas paši sevi ar to salauž. Es vēl turos. Man vienkārši gribas, lai šie cilvēki visu zina...
Lieta, ko es atradu savā prāta atviknē un izlēmu izsviest, ir manas bērnības sliktais ieradums, kas visiem, visticamāk, sagādāja galvassāpes. Es stipri raudāju un ņurdēju, ja kāds aizmiga pirms manis. Lai kur arī es paliktu, visi drīkstēja aizmigt tikai tad, kad dzirdēja mani klusi šņācam. Katru reizi, kad kāds mazliet padevās, es izmisīgi jautāju: "Tu guli?". Un viņas abas nekad negulēja, pat ja miegs nāca tik dikti, ka pat plakstiņi krita ciet. Es nezinu, kādēļ tā. Iespējams man bija bail, ka citi aizmigs un nekad nepiecelsies. Šī lieta man bija galīgi izskrējusi no prāta, līdz notika tas, kas notika. Lai arī tagad esmu liela meitene, un šis viss jau sen šķiet kā simtgadīgs stāsts, es vakar nespēju iemigt. Varbūt tāpēc, ka zināju, tagad viņas abas guļ. Man laiks tikt galā vienai pašai. Domājams, ka es nerunāju par miegu. Es runāju par savu bērnību, kuru pavadīju pie viņām abām. Tā ir aizmigusi līdz ar šiem abiem cilvēkiem, bet man vairs nav jābaidās. Mēs vienmēr varēsim satikties katru reizi, kad es iemiegu.
Es atzīstu, beidzot godīgi atzīstu- ir grūti būt stipram.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru