.JPG)
Ir. Tagad ir grūti samierināties, ka netikām parunāt tik bieži, cik vajadzētu.
Neesmu rakstījusi dikti sen. Likās nedēļās divas, pusotra, bet šeku reku nedēļas trīs paskrējušas; septembris jau pie beigām. Debils mēnesis. Vai man sakrājies, ko teikt un stāstīt? Nezinu, man gribas atpūsties. No sevis, savas galvas, stresa un nemiera, kas manī urd jau visa gada garumā.
Norvēģija ir ļoti skaista. Skaistums izspiedās cauri pirmajai apciemojuma reizei. Tāda idille tajās ielejās, kalnu un aizu ieskautās. Kur saule iezogas mākoņos un met ēnas uz klinšu mugurām. Dzīvotu es tur, neviena netraucēta. Mazā, spilgti sarkanā vai blāvi debeszilā mājiņā. Klausītos, kā šalko kalnu avoti, kas plūst lejup. Aizmirstu es visu, kas manu prātu dursta kā smaila adata. Būtu mazs, maziņš punktiņš šo fjordu, klinšu kopainā. Neskrietu es visai pasaulei līdzi kā apmaldījusies aita. Nedomātu es par to, kas jāsasniedz, kā jābūt, kam ticēt, uz ko cerēt. Izolētība. Pilnīgs vakuums. Tikai skaistas dienas, klusi vakari un miers.
Nekas. Nekas man nespīd no augstākminētā. Esmu izvēlējusies iet tādu briesmīgi garlaicīgu, grūtu ceļu, ko sauc par "dzīvi 21. gadsimtā". Kur katram jāizdibina, ko gribas. Bet kā var zināt, ko gribas, ja pašlaik neko nevēlies? Gribas pie ģimenes. Šī briesmīgā septembra laikā esmu palaidusi garām 3 nozīmīgus, ar ģimeni saistītus notikumus. Vēl, lai nebūtu par maz (sarkasms), manī dzimis totāls bezspēks turpināt strādāt un uzvesties tā, kā teikts. Esmu tipiska lauva, man riebjas, ja kāds dod norādes. Runa, protams, neiet par to, vai esmu lauva, nāra vai āzis. Vienkārši likās, ka esmu beidzot izlēmusi, ko tad tālāk, taču, kā vienmēr, nekas netiek darīts. Sēžu un gaidu, kad notiks brīnums. Debesu, maģisks- kāda tam vairs nozīme.
Pasaulē es te tāda pavisam pazudusi. Kas mani tā nomaldināja, nezinu. To, cik spēcīga ir mana vēlme skriet atpakaļ uz mājām, man kauns teikt. Reiz es tā iedomājos, kas nu būtu, ja arī es aizbrauktu. Tāds spējš, negaidīts pārsteigums. Cilvēciņš, kurš domā sākt visu no nulles, soli pa solītim. Zinu gan, kas būtu. Kauns pār visu seju, vilšanās sevī un dusmas. Apmulsums. Man tik ļoti bail padoties. Laikam jau bailes uzvarējušas manas pēkšņās ambīcijas.
Viena no lietām, ko vēl es neesmu pieminējusi, ir tas, ka man ļoti žēl viņa, lai kāds arī būtu tas patiesais stāsts. Lai gan šī persona nāk no tā dzīves perioda, kuru vēl aizvien negribas cilāt ārā no atvilknēm, šermuļi skrien pār kauliem dēļ nepatīkamā pārsteiguma.
Esmu sapratusi, ka man vairs nav jēgas žēloties, ka vajag ko mainīt. Tas ir fakts, par ko nevajag runāt, bet vienkārši DARĪT!
Es, pirms vairāk kā nedēļas, sapnī redzēju kādu personu, kurai ir neatsverama nozīme manā dzīvē. Un šis cilvēks man tā saka:
"Tu izvēlējies aizbraukt ne tādēļ, ka tu te nebūtu laimīga. Tu vienkārši vēlējies labāku dzīvi- darbu, izglītību. To, ko te nesaskatīji. Tā sanāca. Mēs tāpat zinām, kur esi patiesi laimīga."
Drīz iestāsies rudens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru