Esmu priecīga, kaut man vajadzētu bēdāties. Man tās domas klejo pa ķermeni kā mazi, viltīgi saules zaķi. Kā gan es varēju sevi apmānīt, sakot, ka nekas nav palicis manī, ka es varēšu tā pēkšņi izdzēst to otru no manas galvas? Es nevaru. Es nespēju. Es negribu.
Mēs esam tik vārgas radības. Jo gribas ko mainīt, bet nevar. Gribas aiziet, bet nav spēka. Vārguļi. Briesmīga ir šī sajūta, taču tikpat labi man tas patīk. Jā, es priecājos. Manī ir tāda stulba īpašība, ka es saldi izbaudu brīžus, kad ir lieta, ko nespēju iegūt, taču tik nežēlīgi gribas. Tas ir tāds kā zvans prātam un sirdij, ka ir laiks domāt, uz kuru pusi iet tagad. Jo es zinu, ka nekas nesanāks. Patiesībā nē, muļķības. Es neko nezinu, vienkārši nojaušu.
Pēc četrām dienām es būšu mājās. Ļoti labi. Man vajag atrast kādu klusu stūrīti, nomaļu vietu, kur pasēdēt ar sevi. Man vajag sakārtot sevi, salocīt lietas kā izmētātus kreklus un bikses. Nolikt vienu uz otra, sastumdīt pa vietām. Šausmas, esmu tāda priecīgi sajukusi. Tā ir tā kutelīgā sajūta, kad dzīve, no briesmīga sabrukuma un bēguma pārvēršas, ritmiski skrien pēc tavu sirdspukstu diriģējuma; nāk kā paisums. Tā, it kā kādam ir lūgts, un tagad es, jā, saņemu. Vienu pēc otra. Tik-Tik-Tik.
Tāpēc, lai es nesasteigtu vai neatpaliktu, man gribas pašai sev pārjautāt, cik no visa tā, kas man ir ticis un vēl sagaidāms, es gribu pieņemt, nest sev līdzi nākamajā gadā, un no kā man vajadzētu tikt vaļā. Es zinu, es zinu, es zinu, pati sev stāstu kā uzmācīga, veca tante, ka man vajag vienkārši izmest no galvas to vienu, kurš mani šausmīgi sašņorejis un neļauj elpot, kad esmu netālu, blakus. Kas tevī ir tāds, kas man liek raukt pieri un ar dūri sist pret krūtīm, lai tās neņudz? Ko, pie velna, tu dari manā prātā bez atļaujas? Un kāpēc es maldos, nesaprotot, vai tas, ko tu dari ir mājiens, vai vienkārši viegla, nežēlīga viltība? Liec man mieru, es tev lūdzu...
Man vēl nav bijusi iespēja ar sevi aprunāties. Esmu paspējusi vien tikai sev uzriet, kad daru to, kam nav vajadzības, kam nav pilnīgas jēgas un nozīmes. Es mēdzu sevi sakratīt, kad aizmiegu un palaižu garām lietas, kam jāpiegriež vērība. Kā saka, zaudējusi tiešu kontaktu pati ar sevi.
Laiks satikties, Jolanta, mums daudz kās pārrunājams.
Es, starp citu, esmu gatava satikties ar tiem, par kuriem pirms laika neļāvu sev pat domāt. Es nezinu, laikam tāpēc, ka jūtos tik spēcīga un pārliecināta, ka esmu no viņiem tālu, tik nesasniedzama un šis attālums starp mums vairs nav trausls un viegli pārraujams. Šķiet esmu tik dzelžaini nepārraujama kā vēl nekad. Jā, ir lietas, kas mani vēl aizvien spēj sadurt, bet tagad gan nekas neraustīsies. Esmu tur, viņi ir citur. Tas ir pats galvenais. Siena pret sienu. Es un tu. Kādreiz bijām mēs. Tagad es esmu es, viena pati. Grozi, negrozi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru