Un varbūt tomēr būt vienam pašam ir daļa no šī visa iepriekšminētā. Ja cītīgi analizē, tad laikam paliek nedaudz skumīgi. Tā jau cilvēki savelk tās nevajadzīgās ekvalenta līnijas starp vientulību un skumjām. Patiesībā tie ir divi dažādi toņi, kā atsevišķas dienas un skaitļi. Esmu vienpate, man labāk zināms.
Kad es aizbraukšu mājās, man mutē birs kilogramiem piparkūku un caur roku pirkstiem birs sniegs. Es katru mīļu minūti domāju un domāju par to. Man tik šaušalīgi gribas mājās. Esmu noilgojusies. Un jā, man gribas aizbēgt no Londonas. Vairāk jau gan no tā, cik ļoti mans organisms ir novājināts pēdējo divu nedēļu laikā. Un mans prāts arī. Es nervozēju, jo daudz kas mainās. Man riebjas pārmaiņas, kurām es neesmu gatava.
Es cienu cilvēkus, kuri spēj atzīt sev un citiem, ka viņiem kas nepadodas. Katra atklāsme padara viņus vēl simpātiskākus. Spēcīgākus, nevis vājākus. Tas ir kā ota, kas spodrina.
Un tagad atkal par vientulību es nedaudz vēlos parunāt. Par to, vai esmu pamanījusi, ka man blakus jau labu laiku neviens neguļ. Tiešām? Vai tiešām es ceļos viena? Pati zinu, cikos noskanēs modinātājs un pati lemju, cik ilgi tas zvanīs, līdz es negribīgi izrausīšos no siltās guļvietas. Neviens mani nerauj atpakaļ un nelūdz palikt minūti ilgāk. Vai tieši otrādāk- neviens mani neceļ rīta agrumā, pie pirmā saules lēkta, kad gribas mūžīgi vārtīties un jaukties pa palagiem, kamēr sagribas ēst.
Bet es neesmu vientuļa, vēl ne. Es tomēr laikam vēl negribu dalīties ar savu gultu vai sevi pašu. Es pamēģināju, likās, ka nu mana vientulība apstāsies un sāksies tas cits laiks, kad viss tiek saukts un mērīts daudzskaitlī. Taču nē, es speros atpakaļ un saku, ka nevajag. Varbūt nav viņš tas īstais, tur tā skāde. Bet varbūt es biju sākusi tik izmisīgi meklēt vai centos izbēgt neveiksmi. Taču. Te nu es atkal esmu- vienpate Jolanta, kurai patīk staigāt pa pasauli bez kāda, kurš seko, pēta tevi un plāno tavu laiku.
Spītniece.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru