Esmu ļoti daudzas reizes teikusi, ka šis gads ir bijis briesmīgākais un sliktākais gads, kādu vien esmu piedzīvojusi. Kad nedēļu atpakaļ es sastādīju savu gada bilanci, es pat nebrīnījos, kāpēc gan mīnusu kolonna izstiepusies tik gara un kāpēc gan daži no tiem ir tik lieli, izteikti, spilgti, bet tikpat labi smagi, negatīvi un melni.
Šī gada laikā es zaudēju divus tuviniekus, cilvēkus, kuri man bijuši blakus kopš mazotnes. Tas, domājams, aizēno visu pozitīvo, kas manā dzīvē ienācis un pieredzēts. Tas bija kā lūzuma punkts, kas man lika iziet cauri pašai sev, gandrīz vai kā izvilkt sevi uz otru pusi. Tas lika man pacīnīties ar sevi, savām vēlmēm un jūtām. Es attapos vietā, kur esmu, un atvadījos no tās daļas, kas vēl sēdēja manī, ieķērusies visos audos. Man vajadzēja atrast veidu, kā sev palīdzēt, doties uz priekšu. Šie 12 mēneši ir bijis tāds viens garš un smags pārbaudījums manam raksturam un spēkam, kuru es cenšos nezaudēt, kad tik daudz laika pavadu viena. Vientulība nu ir mans sabiedrotais, no kura es vēlētos tikt vaļā, taču tikpat labi gribētos paturēt kā nevajadzīgu stimulatoru, kuru man nevajag, pat kad viss ir labi.
Būt prom. Divus gadus nebūt mājās uz Ziemassvētkiem. Bet tagad būt te. Atkal mājās.
Kad esmu prom, es tik ļoti nedomāju par to, kā gribas mājās. Man nav laika skumt un traukties atpakaļ. Vismaz es neļaujos tam. Tikai tad, kad esmu šeit, ir tik grūti. Smagi. Bēdīgi. Jo es redzu, ko es zaudēju. Taču tikpat labi es redzu, ko varu sniegt. Tāds pavisam milzīgs apjukums un vilšanās. Negribas iet prom no tā visa, taču arī palikt es nevaru.
Saka, ka cilvēki nedrīkst ziedot trīs lietas: ģimeni, sirdi un cieņu. Taču ir grūti, kad pieķer sevi dilemmas priekšā un tāpat sanāk ziedot vienu no tām. Es cīnos un cenšos un domāju. Man gribas, lai ir labi. Ne tikai man, bet citiem. Mans vājais punkts vienmēr ir bijusi mana sirds, kas ir tik vāja, labestīga un žēlsirdīga. Tās dēļ man ir grūti.
Esmu pieņēmusi lēmumu, kuru bija vienlīdzīgi grūti un viegli pieņemt. Kā dēļ es tik ilgi cīnījos. Kodu lūpā, šaubījos un beidzot nolēmu.
Tāpēc man ir viena vienīga vēlme. Es ļoti vēlos, lai Jaunais Gads man atnes pārliecību par saviem lēmumiem. Lai es neapstātos pusceļā un visbeidzot pārstātu ziedot sevi citiem, lai cik tas grūti nāktos. Jo es vienmēr saku, ka vēlāk var būt par vēlu. Tagadne ir īstais laiks, kad izbeigt to, kas ir lieks un sākt to, kas ir rokas stiepiena attālumā. Pat ja sāp. Pat ja tu zaudēsi. Pat ja tu nespēj.
Tu esi bijis nejēdzīgs, 2012. Tāds gads, kuru gribētos izdzēst vai, ja būtu zinājusi, patītu to uz priekšu jau no sākta gala.
Tomēr. Es pārdzīvoju. Un es tagad eju uz priekšu. Ir tik daudz kas, kam notikt. Kam mainīties. Ko pārtraukt.
Un tad, kad nositīs pēdējās gada sekundes, kad es saskandināšu glāzes ar visiem citiem apkārt, es pateikšos sev, ka mani nav pārņēmis vājums vai panika. Es atvadīšos no vecā gada, atstāšu visu aiz muguras un centīšos domāt par to, kam es eju pretī. Kā vienmēr. Pat ja tik daudz kas ir mainījies, esmu tā pati Jolanta. Un citas nebūs. Vienkārši cita diena. Citi cilvēki. Jaunas izjūtas. Cerības un mērķi.
Viss būs labi. Vēsture ir vakardiena. Nākotne ir rītdiena. Un es gaidu, ko tā man atnesīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru