Es no jums visiem tik ilgi esmu slēpusies. Es, gandrīz vai kā Džeks Uzšķērdējs, esmu visādas nejaucības sastrādājusi, nevienam nemanot. Tagad man ir tik daudz visa kā. Pilnas kabatas un rokas. Bardaks totāls. Ātrāk man tās brīvdienas, lai ir miers.
Šoreiz man gribētos, lai viss sanāk, bet es jūtu, ka nekā nebūs. Jā, kā izrādās, esmu izvēlīga. Spītīga spindzele, kura ieskatās vienā punktā un nenovēršas ne pa labi, ne pa kreisi. Sakrustojusi rokas, gaida. Ieskatījusies vienā. Bet tur jau arī nekas nesanāks. Varbūt man tā lemts- klaiņot no viena, nesekmīga punkta uz otru.
Man ir anuptafobija. Tās ir bailes palikt vienam vai beigu beigās apprecēt kādu, kurš galu galā ir pilnīgi nepareizs variants. Varbūt šī fobija ir noēdusi pilnīgi visas veselā saprāta šūnas. Jo man ir kāds, kuram uzticēties un kam būt, bet tā vietā, lai es saskatītu plusus un bonusus, es velku ārā no otra mīnusus un nepilnības. Tā, it kā speciāli censtos nemēģināt un atrunāt sevi. Esmu muļķa skuķis, kuram galvenais ir pierādīt neiespējamo, nevis ļauties iespējamajam.
Es nedomāju, ka man ir lemts palikt vienai. Nevienam nav tāds liktenis, tā ir paša izvēle, paša cilvēka šaha gājiens. Kā muļķīga Cirka spēle, kur uz laukuma paliek vien viena figūriņa, kas cenšas tikt līdz finišam; tā met un met to kauliņu; tas veļas un veļas, bet neļauj spert tos veiksmīgos soļus, lai tiktu tur, kur visi pārējie ir jau sen.
Londonā nesen sniga. Lielas, skaistas un baltas pārslas, kas samērcēja man matus, krita man uz skropstām, pamodināja mani, aizkrītot aiz krāgas. Tas bija pulkstens septiņos no rīta, kad liela daļa šīs pilsētas ceļas, jau dodas, jau ir tur, kur jābūt. Bet es vēl klīdu pa ielām, gaidīju autobusu un, atgaiņādama alkohola reibumu, priecājos par ziemu. Jo man patika tas, ko es redzu un tur, kur es esmu.
Tas, cik pareizi cilvēks izvēlas savu vietu uz pasaules, nevar tiesāt. Var paiet gadi un mēneši, līdz viss viņam mainās. Vajag likt viņu mierā un neraustīt kā lauvu aiz ūsām.
Es gaidu brīdi, kad būšu mājās. Sajutīšu egļu smaržu. Ieraudzīšu ģimeni. Kad daudz kam pielikšu punktu.
Bet visvairāk, jā, visvairāk es gaidu tās pēdējās 2012. gada sekundes, kad es beidzot atvadīšos no šī briesmīgā gada, kas man nesis tik daudz sāpes. Mēs nespējam izdzēst to, ko laiks mums nodara, protams. Beigu beigās jau nav nozīmes, kad tas notika. Taču esmu tāds pavisam dīvains cilvēks, kas grib tikt vaļā no skaitļiem un kalendārām saistībām.
Gada bilance sekos jau pavisam drīz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru