Es izmainījos, tas gan.
Pamanīju kāda pazīstama cilvēka bildes draugiem.lv portālā, kur redzamas tik daudzas zināmas sejas. Un es- nevienā no tām. Tā kā negribētu būt daļa no viņiem, tā kā slēptos otrpus kamerai, lai nekad, nekad nevajadzētu vērot sevi pēc gadiem četriem, pieciem un prātot, vai jebkas ir palicis no tās personas, uz kuru šobrīd skatos.
Vai ir? Ir.
Manī palikusi tā pati neizdzēšamā vienaldzība un skepse pret aitu bariem un pasaules nabām, kuriem no lepnuma un uzpūtības piere izaugusi gaisa balona lielumā. Manī vēl aizvien palikusi vēlme nebūt daļai no viņiem, nekad nemēģināt ieplūst starp šiem klauniem un dīvām. Man patīk tas, par kādu klaunu un dīvu esmu kļuvusi šeit, starp mazāk uzpūstiem cilvēkiem, kuri neredz neko no manas pagātnes, neko no tā, kas esmu bijusi un kādas stulbas kļūdas esmu pieļāvusi. Jauna lapa, jauna grāmata.
Ak jēl, esmu kļuvusi tik skarba. Varbūt tāpēc, ka tagad jau ir vienalga, kurš ko teiks un cik muguras tiks uz manu pusi pagrieztas. Tāpēc, ka es neko nespēju atgriezt atpakaļ, man pat negribas neko nest sev līdzi no tā laika sprīža. Neko, pat tevi. Tu biji liels slogs manai ikdienai, kad es katru dienu mēģināju stumt ātrāk uz priekšu, lai tā nevelkas. Lai es ātrāk nonāktu tur, kur esmu šodien. Un tagad ir tāda vienaldzība pret to, cik pelēkas ir tās dienas tur. Varbūt ir vēl kāds, kurš tur tup tāpat kā es agrāk. Un stumda stundas, dienas un nedēļas kā buldozers.
Tāpēc vien, ka tagad esmu cits cilvēks, mani nevajag pārbaudīt vai skenēt ar ciešu skatienu. Raukt pieri un gaidīt, kad vecā Jolanta izlīdīs cauri vārdiem, ko saku vai žestiem, ar kuriem plātos.
Ja man kādreiz būtu jāatklāj, vai es vēlētos tad būt tāda, kāda esmu šobrīd, es vien pamātu ar galvu. Jo nē, man nav visiem jāskaidro kāpēc. Pat ja tas viss ir pamatojams un argumentējams.
Tomēr mēs taču visi esam pārauguši tos pagātnes muļķus, kādi bijām. Gudrinieki un ģēniji palikuši.
Un, ja tu esi gudrs, tu mācēsi pateikt, cik daudz no šī rakstītā ir patiesība. Tikai gudrs
Vai mīlestība var nomirt? Iet bojā? Sapūt? Sairt gabalos? Vai tā var sakalst kā pļauta zāle; ar saknēm izrauta usne? Tā var. Un šobrīd viena tāda manī mirst, irst, drūp. Jo neviens nekopj, nelaista, nekustina. Tā ceļo man līdzi, lai kurp vien es ietu un kurp vien mani domas nevestu. Viņš man paiet garām, līdz ar viņu aiziet mana bezjēdzīgā fantāzija, mana vēlme un nespēja. Es viņam līdzi dodu savu vājo smaidu un solījumu rūpēties, ja tajā citā dzīvē jebkas reiz sanāktu.
Un tā es to kaltēju- ar mierinājumu, ka aiz tā patīkamā skatiena slēpjas galīgs mūlāps un bezsirdis, kuram negribu dot ne mazāko daļiņu sevis.
Viņš mana traģēdija.
Un tomēr viņš mani dziedē. Manas ilgas un manas skumjas.
If our love is tragedy, why are you my remedy?
If our love's insanity, why are you my clarity?
Zedd
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru