Es šobrīd karājos kaut kur gaisā, kad truli gaidot atbildi, man nav pilnīgi nekādas nojausmas, kas ar mani notiks pēc mēnešiem četriem. Agrāk es biju gatava atdot visu, lai atgrieztos šādā stadijā, jo nekad nebija pietiekoši labi vai izdevīgi. Tagad, kad beidzot esmu it kā atradusi vietu, kur palikt, es jau kārtējo reizi nonāku tajā placī, kur visa mana pasaule riņķo 360 grādos.
Laikam jau man nepatīk gaidīt. Nepacietīga, tā var teikt.
Šī ir viskaitinošākā īpašība, kas man piemīt. Man vajag uzreiz. Un visu. Taču tā vairāk ir kā informācijas trūkuma nepacietība- kad man negribas palikt pustumsā, kad negribas būt neziņā. Esmu skaidra lapa, kurai vienmēr gribas patiesību un godīgumu. Jo tā nu lūk esmu sevi ietrenējusi.
Materiālajā ziņā arī esmu nepacietīga. Dīdos un gribu TAGAD! Kas attiecas uz dzīvi kā tādu (un visu, kad man apkārt mainās un notiek), es varu gaidīt. Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu.
Es pati sevi esmu uzmetusi uz adatām. Naktīs grūti gulēt, citos negribas klausīties, ir pat nedaudz bail, ka kāds, kuram nav lemts, visu uzzinās. To, kas man galvā, kas man prātā, kas manā nākotnes plānā.
Jau rakstīju, ka esmu tāds mazs, sajucis kamolītis, kā bardaks skapja atvilktnē. Jo tuvāk pie skaidrības, jo bailīgāk. Ko es gribu, es zinu. Tikai mana nepacietība spiež laukā tās grumbas uz pieres un reizēm paliek tik karsti dēļ nervozitātes. Un, kā jau minēju, ir tik ļoti bail.
Tomēr tā mana problēma ir mana sirds. Maza; tāda, kurā nelaižu tik daudzus, jo vienmēr taupu vietu. Un šī sirds ir pilna tās nesavtīgās mīlestības un rūpju, kad gribas būt tik labai un visiem palīdzēt. To pašu mazo kripatiņu sakasīt un atdot. Un tā mana sirds mani galina.
Dienas nav garas, tās vienkārši nepacietīgo Jolantu kausē kā mikrovalnovka siermaizītes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru