Nākotne ir kas tāds, uz ko es skatos tik bailīgi. Gribas ticēt, ka es reiz nonākšu pie tā, ko sauc par pilnvērtību. Un to, kam es esmu vienmēr ticējusi, varēs saskatīt spoguļa attēlā, sasniedzamā un jūtamā attālumā.
Vakar noskatījos filmu Coco Avant Chanel par Koko Šaneli un viņas post-slavas dzīvi. To, kā viņa izrāvās no ēnas un mūžīgās ironijas. No apkārtējo neticības un skepses. Cik patiesi izrādījās viņas uzskati un pareģojumi.
Šī cigarešu smēķētāja, puiciskā lēdija, kurai negribējās būt pompozai un lieki izdaiļotai kā citām. Kurai beigu beigās pārējie lipa klāt kā bites tukšiem vēderiem, un kura tāpat nomira būdama viena pati.
"I have always known I will be nobody's wife"
Citreiz man šķiet, ka arī es gribētu tā, piederēt nevienam, vien sev. Būt tādai izteiktai individuālistei. Izklausos pēc egoistes, ja?
Ja arī kādreiz būs tā, ka es savu dzīvi pavadīšu grābstoties no laimes uz laimi, jo nekad nebūs pietiekoši labi, pietiekoši saprotami, droši un pareizi, es tā darīšu. Turpināšu, līdz beigsies baterijas, līdz beigsies degviela, līdz beidzot vairs negribēsies.
Es nemāku padoties. Un es nemāku apstāties. Nē, es neesmu tas, kurš grābj un grābj un prasa vairāk. Man nav mācīts būt savtīgai. Man ir mācīts sniegties tālāk nekā sākumā domāts.
Lai cik nodrāzts būtu tas teiciens, bet dzīve ir pārāk īsa, lai es to neciestu, ienīstu un vienkārši izsviestu. Es nekad negribu dzirdēt sevi sakām, ka mana dzīve ir garlaicīga, vai tā padara mani vāju un nevērtīgu. Tas ir mans dārzs, ko es kopju, lai tajā ar laiku varētu apmaldīties no krāšņuma, plašuma un zāles biezuma. Tas ir tas, ko es ar lepnumu gribu saukt par savu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru