Man patīk kā smaržo tostermaizes. Kā katru svētdienas rītu es cēlos augšā, vecmammas modināta. Kad viņa gatavoja pildītas tostermaizes, sviestā apziestas. Un brālis gulēja otrpus istabai, ēzdams to pašu. Bērnība.
Man patīk kā smaržo vecās veļas ziepes. Tie lielie, brūnganie gabali, kuri mums desmitiem stāvēja vecās kartona kastēs. Tas maigums, tas raupjais, vecais aromāts. Sterilums.
Man patīk kā smaržo egļu zari un svecītes.Tajā, cik dažādas emocijas gan šis sajaukums var sniegt, es neiegrimstu. Tas man sniedz siltumu. Miers.
Man patīk kā smaržo sēnes. Tas spēcīgais aromāts, kas sitas nāsīs, kad tu klejo caur siliem, kāpelē pāri sūnu apskautiem kokiem, līkumo pa mitriem, odu pilniem krūmājiem. Un tas man sniedz mieru. Klusums.
Man patīk kā smaržo vecas ēkas. Šis spocīgā, ērmīgā "nekad vairs" sajūta, kas pārskrien pāri kauliem. Šī dzeltenīgo, pelēko bilžu sajūta. Atmiņas. Fantāzija.
Man patīk kā smaržo puķuzirnīši. To krāsas, kas maigi saplūst, un smarža, kas ieplūst nāsīs, līdzko izej dārzā. Vecmamma atkal. Dzimšanas diena. Lauki. Prieks.
Man patīk kā smaržo slapjš māls. Tas man atgādina tumšus ziemas vakarus, kad cimdus un zeķes uzmetām uz krāsns. Un kad sniega bumbiņas izkusa no karstuma, tas māls smaržoja. Ziema. Bērnība.
Man patīk kā smaržo zeme pēc lietus. Cik svaigs un tīrs tas gaiss šķiet, kad tālumā tumšs mākonis aiziet prom, ducina pērkons un palags uz striķiem pakarināts. Pirms minūtes tas vēl bija sauss, tagad jau atkal mitrs. Un šī smarža, kas ierāpo mājās caur atvērtu logu, atvērtām durvīm. Šī patveršanās no svelmes un sausuma. Šī nevainība. Svaigums.
Man patīk kā smaržo svaigi pļauta zāle. Tas man atgādina vēlus pavasara/vasaras vakarus, kad asfalts bija karsts, pēdas dunēja no staigāšanas. Sulīga, svaigi pļauta zāle. Klusums.
Man patīk kā smaržo izdzisis ugunskurs. Kad ogles kvēlo tumsā, kad dūmi lēnītēm ceļas gaisā, retumis rāpo pa zemi, viltīgi. Siltums.
Smaržas ir ļoti svarīga mana dzīves sastāvdaļa. Man vajag vien sajust kaut nelielu mazumiņu, lai kļūtu labāk. Es varu ieelpot un elpot un elpot. Sēdēt un baudīt. Tas ir vienīgais stimulators manām atmiņām, manai lētākajai labsajūtai.
Ja es spētu izdarīt ko tādu, kas nav iespējams, es visas šīs smaržas sapildītu mazās pudelītēs, kas nekad neizgarotu.
Es pārskrienu pāri manis sarakstītajām smaržām. Pēdējie vārdi, manas asociācijas, ir visnotaļ līdzīgas. Klusums, miers, svaigums un bērnība.
Un tā es zinu, no kurienes manī nāk šī nevaldāmā vēlme pēc šīm lietām. Zinu, ko man nozīmē katra no šīm smaržām. Zinu, ko man tās dod.
Es zinu, ka nekas nemainīsies, un atmiņas nekad nekļūs materiālas. Tāpēc es vēl aizvien tās meklēju. Šīs smaržas, kas mani tur aizved.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru