Tad, kad mazam bērnam
iedod vienu konfekti, bet acu priekšā noliek kilogramu. Un vairāk
neļauj ņemt. Tā ir sajūta, kas šobrīd plosās manī.
Man gribas neprātīgi
skaļi kliegt dēļ šīs netaisnības, kas man tiek veltīta.
Visbriesmīgāk, ka nav neviena ko vainot. Es mazliet jūku prātā.
Vai tiešām jau atkal man būs lemts palikt pusceļā un meklēt
riebīgu alternatīvu? Es vairs to nevēlos.
Man vairs negribas tupi
dzīties pa sānu ceļiem, maldīties pa apvidus takām, kas, cerīgi
domājot, tomēr tāpat novedīs mani atpakaļ uz galvenā ceļa, pa
kuru es vienmēr esmu gribējusi iet.
Ir lietas, kuras
neiegūstot, tu vaino visu pasauli, kas tev apkārt. Jebkurā
cilvēkā, jebkurā lietā un notikumā tu saredzi simtiem iemeslu,
kuru dēļ viss izjucis. Arī tagad gribētos nolādēt jebkuru
personu, kas aiz zaļas skaudības man atkal met sprunguļus riteņos.
Vairs nebūs pilnīgi neviena vārda, kas pār manām lūpām
priecīgi izslīdēs, ja tas skars manu nākotni. Es vairs neuzticos
nevienam. Jo skaidrība ir garantija. Ar to arī viss pateikts.
Gan es nezinu, vai tiešām
es varētu būt tik izmisusi, lai vienalga riskētu uz visiem 100 un
tomēr ņemtu pretī sauju graudu, kaut man pienāktos maiss miltu?
Es zinu, šis viss skan tik sarežģīti, bet man piere vai plīst uz
pusēm, cik ļoti es to visu vēlos. Cik ļoti man grūti
kocentrēties, zinot, ka es vēl varu mēģināt ko glābt, rast
mierinājumu, meklējot skaidru atbildi.
Bet no tā jau es
visvairāk baidos. No atbildes. Tiešas, atklātas atbildes.
Un vēl man bail no
vilšanās sevī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru