Reizēm man šķiet, ka es ko daru nepareizi. Un ka es neiederos tajā lielajā bedrē, kas pilna ar cilvēkiem, kura atrodos šobrīd. Es bēgu no viņiem, vismaz cenšos.
Esmu sākusi tā pamatīgi sparoties pretī tam, kur esmu tagad. Jo man acu priekšā ir nolikts kas tāds, ko tik ļoti gribas iegūt, bet tad, kad liekas, ka jau notverts, tas slīd man ārā, caur pirkstu spraugām, ārā no manām sasvīdušajām plaukstām. Jo es pārlieku daudz domāju par to, uzmetu cerības uz paša augstākā plauktā un domāju, ka viss nu nāks viegli, jo es pietiekoši ilgi biju gaidījusi. Tāpēc jau es rakstīju, ka man pat gribētu padoties un dzīvot tādu dzīvi, kurā nav ne smakas no sajūsmas un tās bohēmiskās noskaņas. Kurā neviena diena nav ne tuvu tam, ko var saukt par vēlmju piepildījumu.
Bet es tā nevaru. Esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš ir nospraudis mērķi visaugstākajā kalnā, bet tā vietā, lai par to atcerētos vien tad, kad uzpūš stiprāks, aukstāks vējš no tā galotnes, es nemitīgi to vēroju caur tālskati, lai tas spīd man acīs un urbjas manā prātā, lai es ne dienu neaizmirstu, kas man jādara tālāk.
Tāpēc es pēdējās dienas neeju roku rokā ar veselo saprātu, jo viss, kas šobrīd notiek apkārt man, ir viena liela putra, kur katra diena vien atšķiras ar nosaukumu un datumu, bet kurā nekad neatrodu ko tādu, kas mani aizrautu. Es mēģinu rauties iekšā nākotnē un rītdienā, kur katru brīdi viss var mainīties uz grādiem 180.
Es nemēdzu padoties tik viegli. Vienīgi tad, kad man deguna priekšā aizcērt durvis un uzliek tām piecas atslēgas un pieslien priekšā desmitiem vārtu. Tikai tad es padodos, bet līdz brīdim, kad es redzu, ka šīm durvīm ir jau atkal vieglāk piekļūt.
Man nav ne jausmas, kurš tik ļoti nevēlas, lai man ietu labāk, nekā agrāk. Ar katru reizi, kad kaut kas mainās uz labu, kas cits mani sagrauj.Varu teikt vienīgi to, ka ne jau vājums mani var apturēt. Apnikums mani vari sagraut, tas tiesa.
Es nespēju jums vārdos izklāstīt, cik briesmīga ir šī sajūta, kad lieta, ko tu esi vēlējies pēdējos 7 gadus, ir gandrīz pie tavām kājām, bet tu vēl nedrīksti to celt augšā, līdz tev atļaus. Un zinot, ka šī atļauju var tikpat labi neizskanēt... Tas ir tā, it kā simtiem skudriņu skraidītu tava krūškurvja iekšienē, un tu tās nespēj apturēt.
Man tik ļoti gribas atpūsties no šīs neziņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru