Lūk tā man patīk pamosties.
Ir mirusi Margareta Tečere. Otra labākā premjerministre kādu vien Anglija pieredzējusi, lai gan viedokļi un sēru līmenis par viņu šeit dalās. Un man ir tik ļoti paveicies, ka trešdienas ir tādas kā nedēļas svētdienas citiem, un es tikšu uzmest aci bēru procesam. Es kā kolekcionārs krāju iespējas būt daļiņai kā mazam atomam no tā, ko kādreiz sauks par vēsturi.
Nedaudz spokaini. Sapnī aizceļot uz vārdiem neaprakstāmu vietu, kur no pārsteiguma un miera vien aizraujas elpa. Tas skaistums un rudens noskaņās krītošas lapas. Un tas, kā es pārliecos pāri mūra cietai apmalei un nosodīju sevi par to, ka vēl aizvien te neesmu bijusi visu šo laiku. Kaut gan man nav ne mazākās nojausmas par to, vai šāda vieta pasaulē vispār eksistē.
Visi šie sapņi man nu tagad stāv tādā čupiņā, kas krājas un krājas. Un kurus es nekādu neizprotu. Kurus man gribētos kaut reizi spēt mācēt izlasīt un iztulkot.
Es reizēm spēju būt ļoti patmīlīga. It īpaši tad, ja esmu palaidusi garām ko tādu, kas tagad man birst acīs un padara tās sausas, jo vainas sajūta sajaucas ar dusmām. Tāpēc, ka lieta, ko tālā pagātnē reiz izsviedu, nu man par būtu lieki noderējusi. Varbūt tā ir vienkārši zaļa skaudība, no kuras es nespēju tikt vaļā jau cauru dienu. Bet iespējams tas ir niknums pašai uz sevi par to, ka es nekad negribēju cenaties rūpēties par to.
Cilvēki šķiras un viņu vērtības mainās. Par to, cik liela muļķība ir nezturēt draudzību, izlien ārpusē vien stipri vēlāk.
Bet, kuru gan es cenšos apmuļķot? Es nemēdzu uzturēt sakarus ar pagātnes kļūdām, lai cik tas skarbi arī neskanētu. Lai nolīdzinātu šī teikuma negludumus, man nu jāuzskaidrojas, ka es ne visus gribētu klasificēt kā manas kļūdas. Vienkārši tas, kā es biju izvēlējusies šīs personas ar savu dzīvi sasaistīt, bija nepareizi. Tagad esmu zaudējusi nedaudz vairāk nekā varēju iegūt, ja būtu uzsākts pavisam cits ceļš.
Lai vai kā, es nekad nemēdzu kādu saukt atpakaļ. Izdarījusi tā esmu tik vienreiz, un tagad uzskatu, ka nevajadzēja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru