Mans kompjūters ir atteicies strādāt jau kārtējo reizi. Es skumstu pēc tā, es skumstu pēc bloga rakstīšanas, tāpēc pagaidām vien iztieku vien ar savu mazo, uzticīgo draudziņu iphone. Kurš mani, paldies Dievam, vēl ne reizi nav pievīlis. Mēs turamies kopā.
Kad es redzu viņu savā sapnī, es krītu savas fantāziju pasaules nežēlestībā. Kaut gan tas stāsts, ko mans prāts mēģina uzstādīt, man savā ziņā palīdz paiet malā. Es tagad katru dienu cenšos aizklejot savās domās aizvien tālāk no vēlmēm un naivajām cerībām.
Man šķiet, ka vislabākās zāles pret nelaimīgu iemīlēšanos kādā, ir prasta nākotnes analizēšana. Tas, cik ātri, bet rūpīgi tu centies aizskriet prom no tā otra, zinot ka pavisam drīz, iespējams, jūs nemaz vairs neredzēsieties. Nākotne ir tāda liela dzēšgumija, kas kā plauksta aizslauka to daļu, ko esi nēsājis sev līdzi, domādams, ka tas ar laiku noderēs. Man labpatīk domāt, ka tā tikpat labi pa jaunam uzzīmes ko tādu, par ko es jau labu laiku nespēju pārstāt domāt.
Esmu rūpju nomākts likteņa pabērns, kurš vēl aizvien gaida tādu kā skaidrību visam. Es jau ņurdēju, ka šobrīd visa mana ikdiena ir miglā tīta, kad katra diena man paskrien garām neko labu nepateikusi. Un katru dienu es gaidu šo ziņu. Šo pārmaiņu. Citu dienu.
Varbūt tad es iemācīšos skatīties uz savu ikdienu daudz savādākām domām galvā. Daudz vairāk aizrautības.
Tā ir vienkārši cita diena, ko es vēlos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru