Mani fascinē, cik ātri es spēju pateikt sev nē, ja runa iet par ko tādu, ko ļoti, ļoti gribējies pēdējā laikā. Manā galvā jau tika izspēlēti simtiem scenāriju par to, kā būtu, ja būtu, varbūt būs. Un šeku reku, es ar vienu rokas vilcienu aizmetu domu par jebkādu mēģinājumu. Ir lietas, kurām nav lemts piepildīties, un dzīve visu izspēlēs tā, ka tu, iespējams, to pamanīsi vien pēc laika. Tad, kad viss aiz tavas muguras, lai gan priekšnojautas pārņemts, ņēma un saira pats no sevis. Sanāca, ka kāds visu, tevis gribēto, nocēla un savāca pirms tu spēji ierunāties.
Dažas minūtes es pat nobrīnījos par to, cik esmu mierīga un vienaldzīga pret to visu. Ka es šo situāciju noriju kā malku ūdens, kas neiestrēgst kaklā vai nedod rūgtu pēcgaršu. Iespējams, ka man tas viss iepriekš bija pamatīga varbūtība, ko es bailīgi stūmu uz fakta pusi, līdz šodien man beidzot, beidzot šis neapstrīdamais fakts tika apstiprināts. Tas saucās prāta miers.
Nav tā, ka es braucu prom pavisam, bet nedaudz skumīgi šķirties no Londonas uz mazliet ilgāku laiku. Bet tad atkal nāk smiekli par to, cik ļoti es negribēju atpakaļ, kad pavadīju brīvdienas Latvijā. Cilvēks ir neapmierināta būtne, kurai netīk ne auksts, ne karsts, bet remdenu neviens negrib. Mēs mētājamies pa abām pusēm kā labpatīk, kā sanāk, kā iekārtojas.
Bet viss ir sasodīti labi, un es jūtu, ka viss patiesi aizraujošais vēl uz mani uzmācīgi lūr.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru